Pret vēju pēc vēja zivs
Viss bija šitā. Ielūru Guru – šamējais sola kādus 3-5 m/s no ZA. Kā reiz priekš dinamikas gar Klapkalnciemu-Apšuciemu, kur jau esmu kājām ļepatojis pa kāpām ap kādu 1983.gadu.
Iemetu ziņu – piesakās Raivo un Ivars. Janka Elsts vēl nevar saprast vai vispār lidot un vai liet 95 vai 98 zupu bākā. Mierinam viņu, ka abas zortes ir vienlīdz sūdīgi benzīna pakaļdarinājumi no Mažeiķiem. Sarunājam uz kādiem plkst 17,00 meklēt atraušanās vietu posmā starp Kauguriem un Ragaciemu.
Ivars izbraucis visātrāk un secina, ka visās piebrauktuvēs pie jūras ir bargas zīmes par kāpu zonu. It kā esot atradis puslīdz jēgā vietu Lapmežciemā. Ar nelielu maldīšanos atrodam viņu un secinam, ka varētu mēģināt celties gadījumā ja sākas vulkāna izvirdums vai plūdi. Citos gadījumos es censtos izdzīvot uz zemes. Resp. 30m pēc starta ir jāizlido starp koku un MILZĪGU skursteni pa spraugu, kur spārns teorētiski ierakstās. Uz šo teoriju nepaļaujamies, dodamies meklēt citur. Elsts atrod legālu piebrauktuvi pie jūras. Tur dīrā 0,80 Eur/h un pludmale sasniedzamā attālumā. Mani gan mulsina, ka jūra vienās putās, bet mierinu sevi, ka Jūrkalnē arī ir tā redzēts. Vēju uz aci novērtēju uz 7m/s. Ivars parēķina cik teorētiskās stundas būsim prom un pasūta stāvvietas kasieri piecas mājas tālāk.
Braucam uz Klapkalnciemu, kur iepriekšminētajā gadā tiku redzējis plašas pļavas. Izrādās, ka treknie gadi darījuši savu - viss tā mainījies, ka nespēju pat zināmos celiņus sameklēt, kur nu vēl pļavas. Tomēr paveicās un atrodam asfalta malā skaistu mauriņu ar plašu skatu (starp dažiem kokiem). Atrodam saimnieku, solīdi saņemam atļauju uzstartēt. Fiksi uzkrāmējamies un Raivo jau A-rindas nagos. Tad arī viss sākās...
Raivo tā kā bija ievērtējis, ka dīvaini izskatās – tālākie koki lokās, bet tuvumā maz vēja. Tikko kā uzstartēja tā tas vējš-rotors-turbulis-termālis viņu sagrāba. Skats bija kā kad kucēns zobos cimdu purina. Redzu, ka motors iet uz pilnu klapi, bet augstums nekāpj. Spārns nevadās un nu jau velk uz sāniem nelāgi purinādamies virs mājām. Es vēl paspēju iedomāties – bļin un šitais viss par tiem 80 nesamaksātajiem centiem... Pēc laika tomēr izdodas uzņemt augstumu, spārns nomirinās un lejā nelaižas. Laikam jau bikses sausas. Vēlāk Raivo teica, ka viņš arī iedomājies par 80centiem.
Nu ko – mana kārta. Apmēram jau tas pats – salocīšanās nebija, bet knābieni baigākie. Ak jā, biju refleksa vietā paņēmis Airwolfu (DHV2) lai dinamiku var izmantot. Tas arī deva iekšās, ka maz nelikās, spēj tik ar motora jaudu un kļevantēm lasīt ārā knābienus. Ap 100-150m tā kā labāk palika. Janka šito redzot sāka loriņus krāmēt atpakaļ mašīnā. Tuvāk jūrai bija OK, un tad jau dinamika, kuru arī par mierīgu nenosauksi, bet varēja lidot bez bremžu aiztikšanas. Ivaram vai nu spārns mierīgāks vai labāks brīdis trāpījās, bet startā esot bijis tīri OK.
Tā nu mēs trijatā sākam kūrēt uz Engures pusi. Bija doma nopirkt zivi un braukt atpakaļ. Pa rāciju runāju tikai ar Janku, jo Raivo tādu nelieto pēc definīcijas, bet Ivars akurāti mājā lādē...
Gar kokiem varēja lidot uz mazu gāzīti, brīžam varēju arī izslēgt pavisam. Pusceļā uz Enguri vējš tā kā drusku pretī sāk iegriezties. Zemu lidojot vēja strūkla veidojas tieši pretī. Uzņemu kādus 300m un tur baigais „piens” un arī ātrums drusku lielāks – ap kādiem 17-20km/h. Rācijā Janka saka, ka tā kā drusku garlaicīgi palicis un vējš nomierinājies. Mēģināšot startēt. Izstāstu kāda te situācija. Pēc brītiņa rācijā viena satraukta un aizelsusies balss, saprotu, ka šamējais ir gaisā. Esot viss oki-doki.
Šitā aizplivinam līdz Engurei, kur beigās jau tīrā pretvējā cīnamies. No augšas noskatu zivju kiosku un tuvumā jēdzīgu pludmali. Pludmale baigi plakana, lielākā daļa slapjas smiltis. Ir viena daļa, kur apžuvis aļģu klājums. Nolemju sēsties tur, lai nav spārns slapjās smiltīs jāgulda. Normāli piezemējos ar noslāpētu dzinēju un secinu, ka spārns ļoti spraigi stāv gaisā. A kas ta man – aiziešu līdz malai, kur zāle un sausas smiltis. A-ha. Saucās aizgāju... Kā iepūta, mani parāva, a aļģes ta tikai apžuvušas. Apakšā kā puņķi.. man pedāļi pa gaisu, pats uz sāna tais puņķos iekšā, spārns velk, apstāties nevar – nu gatavā katastrofa.. Pieceļos, cimdi ar puņķu kārtu, uz iekari bail skatīties, kājas , zābaki, elkoņi viss melnos dubļos un aļģēs.. gatavais Cūkmens.. Atkabinu spārnu, aiznesu motoru un ieraugu sliktāko – rāmis pamatīgi cietis. Props par kādiem 2-3 cm neiet garām būrim. Pa to laiku piezemējas arī Ivars un Raivo. Pajaucam rāmi, lokam uz ceļgala, staipām ar visādiem mietiem un panākam, ka props varētu griezties. Dīvainākais ka arī uz propelera ir divi pamatīgi bojājumi, bet tie iegūti lidojot. Meklēju motoram kādu nokritušu uzgriezni, bet viss it kā vietā. Tā arī nesaprotu, ko šis tādu apēdis.
Piezemējas arī Janka, atstājam Ivaru lai pieskata motorus un dodamies pēc zivs. Prasam pārdevējai vai var nopirkt lidojošo zivi. Pārdevēja ar vēsu mūli atbild, ka var. Domājam, ka šī nerro, bet tiešām piedāvā VĒJA zivi. Tā ir jānopērk principa pēc. Raivo vēl nopērk pāris kg lucīšu un vēl kaut ko, Janka jūras asari, es arī krītu kārdinājumā un sapērkos un arī Ivaram nopērkam sauju lucīšu. Tai brīdī vēl nedomājām, kur to visu liksim lidojot. Iefočējamies ar zivīm, apēdam pusi vēja zivs un ķeramies pie kļevantēm.
Starti nebija tik gludi kā gribētos, tomēr visi laimīgi paceļamies. Es vēl nozīmējos gar kiosku, jo pārdevēja neticēja, ka esam atlidojuši.
Pirmie km gāja raķetes ātrumā. Vējš kā stipri šķībā Jūrkalnē. Tad izdomāju uzņemt augstumu, lai pamielotu acis ar jūras ainavu un palidotu virs jūras, jo tikt pa vējam līdz krastam bija sekunžu jautājums. Uzcēlu kādus 400m. Tur vējš tā kā vairāk pretī sanāca. Brīdi muļļājos pa augšu, bet skatos, ka šiem pa leju iet naskāk uz priekšu. Izslēdzu motoru, lai laistos lejup un lidotu dinamikā gar priedēm. Ātrums nokrities līdz 10-15km/h un arī uz leju iet baigi lēni. Labu laiku karājies, domāju paskatīties augstumu, jo tās priedes diez ko netuvojas. GPSam, maitam baterijas izbeigušās. Ieslēdzu , šis rāda, ka man ~150m un izmaiņa ir +0,3m/s. Domāju gļuko. Nekā, arī altimetra cipari kāpj. Šis atkal izrubās, bet es ar klusu motoru tur karājos. Pēc kāda laika ieslēdzu GPS, augstums ir ~300m un vēl kāpj. Pilnīga fantastika! Bet ātrums nokrities līdz 7-9km/h. Neko darīt jāspiež akselis. Tā es nosēdēju vēl kādas 10 minūtes ar izspestu akseli pārsimts metru augstumā ar izslēgtu dzinēju. Liekas, ka jūra tik silta, ka veidojās tāds kā termālis virs piekrastes. Bija bija silts un mierīgs un varētu tā karāties vēl ilgi, bet saule velk uz rietu un pārējie jau piezemējušies. Augstums vienkārši fantastika! Raksta galvenā bilde ir fočēta tai brīdī lidojot.
Elsta balss rācijā saka, ka piezemēšanas vietā tā kā biškuc vēja virziens mainījies un pie zemes esot štīlis (bezvējš). Tādēļ es visiem , dārgie kolēģi iesaku ņemt līdzi GPS, vai kā es beigās izmantoju mobilo tālruni, lai noteiktu savu ātrumu un līdz ar to atrastu pretvēju priekš piezemēšanās.
Piezemēšanās arī nepagāja bez jautrībām. Ap 50m augtumā man bija 4km/h (kāds pretvējš!!!). Zemēk sākās baigais turbulis, spārnu mētāja, kļevantes „tukšas”t.i. nav sprieguma stropēs. 10m augstumā turbulis beidzās un spārns sāk uzņemt ātrumu, pašam nācās sevi ar dzinēju „iestumt”. Bet pie pašas zemes piezemēšanās bezvējā.
Tā lūk viss bija! Zvēru pie vēja zivs asakas!
