Pētera pirmie lidojumi termāļos

    Kurš teica, ka 13. ir neveiksmīga diena? Ļoti veiksmīga! Lasiet rakstu par talantīgā studenta pirmajiem lidojumiem termāļos!

    6:30 ieslēdzas buģiļņiks.

    Fiksi sataisos un laižu uz Tīnūžiem uz darbu. Steidzīgi metos uz jumta lai pabeigtu sist šindeli. Ap deviņiem skatos pulkstenī, jo zinu, ka mūsējie piloti ap šo laiku jau izbrauc no Rīgas uz Krustpili. Nākošās pusstundas laikā esam pabeiguši jumtu. Un es steigšus lecu lejā un mašīnā iekšā. Pa ceļam mājās pārģērbos un uz Krustpili!

    Ierodoties Krustpils lidlaukā, nevaru saprast, kur ir īstā vzļotka. Bet palūkojoties debesīs pamaniju Mišas spārnu! Sapratu ka esu tuvu, un jau pēc brīža biju klāt. Ņemot vērā, ka esu vēl tikai skolnieks, Miša mani gaisā vel nelaiž. Jo vējš esot par traku. Tā nu lai lietderīgi izmantotu laiku, sēžos pie stūres dīvainajam auto ar baigo agregātu uz jumta, ko sauc par vinču. Un palīdzu uzvinčot gaisā pilotus.

    Kādā viņčošanas reizē, kāds vietējā govju gana suns notur mūs par draudu un metas virsū. Pietrūka tikai pāris metru un viņš būtu nobaudijis Mišu uz sava zoba. Tomēr mēs bijām ātrāki. Tā nu piloti viens pēc otra pazūd zilās tālēs. Vēlāk arī sabraukušās mašīnas sāk pazust, dodoties meklēt nosēdušos pilotus. Arī man pienāk kārta doties meklēt Krišu. Pagāja minūtes 20 kamēr izbraucu cauri Jēkabpilim, izvandijos pa mežiem un granķerovkām. Tomēr Krišu atradu. Un Krišs protams iespaidiem un emocijām pārpilns, sāk man stāstīt kā gājis. Un veicam ari mērijumus uz kartes, secinot ka viņš ir nolidojis aptuveni 15 km. Super! Un mani pārņem nepacietība, kad gan es došos savā pirmajā maršrutā?

    Atgriežoties lidlaukā arī man tiek dota zaļā gaisma. Un es lienu piekarē un kabinos pie spārna. Tiek doti vēl pēdējie norādījumi, un mani jau rauj gaisā. Man protams nau nekādu priboru, kas rādītu augstumu kurā atrods, nau arī pīkstuļa, kas liecinātu par to vai esu vai nēsu trāpijis termālī. Tomēr tādā augstumā liekas mani pacēla pirmo reizi. Tad pa rāciju Miša deva rīkojumu uztaisīt spirāli. Ko arī izpildu. Pēc kā sekoja rīkojums sajust termāli un noturēties tajā. Ko arī centos pildīt. Par rezultātu gan man grūti spriezt, jo kā jau iepriekš minēju, lidoju bez priboriem. Vienīgais mans pribors bij mana pakaļa. Ar kuru centos sajust spārna svārstības.

    Un šajos termālajos vējos svārstības bij nepārtraukti. Bij sajūta ka sēžu uz krēsla, kas piestiprināts uz lielas atsperes. Pamaniju ka arī Miša ir pacēlies gaisā. Un pavisam drīz viņš pazuda no mana redzes loka. Brīdī kad vējš bij mani aiznesis jau uz otru skrejceļa galu, es pagriezos pret vēju. Par cik vējš bij tik stiprs, ka es stāvēju uz vietas, tad es vairs neriskēju grozīties un manevrēt. Jo manas mazās pieredzes dēļ nevēlējos doties maršrutā. Izaicinot likteni. Kas gan lai to zin, kur mani aiznestu. Tā nu pgāja labs laiciņš kamēr es nosēdos caur šiem termāļiem.

    Vēlāk devos meklēt Mišu. Un pusceļā zvana Krišs, un saka ka kautkur tai pašā virzienā esot nosēdies arī Andrejs. Pirmā mirklī nodomāju: “vāks, nu jau divus jāmeklē pa apkārtējiem ciemiem.” Bet vēl nepabeiguši sarunu pa telefonu, ieraudziju blakus ceļam lauka vidū Andreju. Tanu savācu viņu vispirms, un pēc tam arī Mišu atradām. Kam sekoja kārtējā iespaidu dalīšanās. Vēlāk sekoja apsveikumi ar pirmo termāli. Diena bij izdevusies vienreizēja. Super! Mans PIRMAIS TERMĀLIS!!! Peteris.

    В комментариях добавлю, что Петерис набрал примерно 1500 м и в воздухе продержался примерно 40 минут. База была примерно 2000 м. В этот день все кто приехал на полеты сделали небольшие маршруты. Рекорд дня у Элмара - он с Крустпилса улетел до Межаре.


    Made by kalichava