Nepāla saullēktā
Šī diena sākās mums pavism agri! Ceļamies 5:00 no rīta, lai 5:30 ar tiem pašiem vecajiem, sagrabējušajiem taksīšiem dotos skatīt saullēktu Nepāliešu gaumē.
Kā par brīnumu, šajā agrajā rīta stundā esam savākušies diezgan lielā kopskaitā.
Sastūķējamies iekšā divās mašīnās, paraplānu somas sakraujam un nostiprinam uz auto jumta un dodamies ceļā. Plāns sekojošs - noskatīties saullēktu un pēc tam nolidot no kalna lejā uz brokastīm, jo termālālās strāvas tik agri vēl nesāk veidoties. Aukstums nenormāls, debesis melnas, bet tur - nenormāli spožas zvaigznes un mēness. Saspiedušies, kratamies pa Pokharas ielām, kur, lieki piebilst, jau notiek dzīva satiksme kā jau vienmēr savdabīgi kolorīta. Šoferis - jautrs Nepālietis - uzgriezis vietējo FM radio, kur skan jautra un ritmiska Nepāliešu dziesmiņa. Visi dungojam līdzi un mēģinam nofilmēt to kas notiek salonā. Komentējot to visu, citu vārdu jau nemaz pielietot nedrīkst - отморозки! Apmēram pēc pusstundas brauciena pa mūsu dienišķo ceļu uz lidvietām, esam pieveikuši apmēram divas trešdaļas no ceļa, kad nonākam nelielā būdiņu pudurī. Šoferis apgalvo ka no šejienes ir vislabākā vieta rīta staru vērošanai. Negribīgi raušamies ārā no mašīnām, bet sarunājam ka pēc tam tiksim uzvesti augstāk Sarangota kalnā, no kurienes varēsim startēt.
Veicot dažu soļu kāpienu, nonākam uz nelielas platformas, kuru jau ir apsēdis bars ļerkstošu un tarkšķošu tūristu. Visiem rokās foto un video kameras, nepārtraukti klikšķi un zipšņi. Vietējie šur tur pārdod tēju un kalnu fotogrāfijas. Saprotam - esam trāpījuši uz "tourist trap" (tūristu lamatas), bet ir jau par vēlu - lēnām sāk svīst gaisma. Ja mēs steigtos uz citu vietu - tad visus labākos skatus nokavētu. Lēnām no tumsas izlien astoņtūkstošnieku kontūras. Visi pagriežam fotoaparātus un kameras uz turieni un sākam drudžaini fotogrāfēt. Mainam autofokusus, ekspozīcijas un šekspozīcijas, stutējam kameras uz katra akmens, lai tikai kautko nofilmētu. Pēc brīža saulīte sāk par sevi manīt ar vien vairāk un vairāk. Saprotam, ka drudžaini uzņemtās tumsas bildes būs jādzēš ārā, jo saules staru apspīdētās Himalaju virsotnes tagad jau var sabildēt daudz labāk. Skaisti! Dienas laikā parasti visa sniegoti baltā astoņtūkstošnieku rinda nav redzama, jo tā aizklāta bieziem baltiem mākoņiem.
Apceram cik liels sals varētu būt 8000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Miša stāsta par savu alpīnisma pieredzi - jau no domām vien paliek auksti. Noskatāmies saules sarkanā ripuļa uznācienu un dodamies meklēt mūsu somām piekrautos taksometrus. Dodamies tālāk savā mission impossible! Artis ir tā nosalis ka taksī iekšā nerāpjas, bet skrien pa priekšu kājām, lai sasildītos. Viņš ir nolēmis nelidot lejā, bet pieslīpēt savas alpīnisma spējas un kājām mērot ceļu uz brokastīm.
Starta vietā ne gluži pilnīgs bezvējš, bet arī par vēju to nosaukt nevar. Spārnus izklājam vienu uz otra, lai varētu startēt daudz maz vienlaicīgi. Miša un Krišs kā vienmēr taisās bildēt gaisā. Gandrīz visi startējam pamatīgi skrienot, lai paceltu spārnu un drīz vien esam gaisā. Mierīgajā atmosfērā klusi slīdam uz pilsētas pusi. Metot skatu atpakaļ var redzēt baltās, spicās virsotnes, kuras no putna lidojuma izskatās vēl karaliskāk!
Pēc aptuveni desmit minūšu lidojuma, augstums sadilis un ezera malā jāmeklē nosēšanāš vieta. Uz zemes vēl ir rasa, spārns nokrīt uz izžuvušās zāles un pie tā pielīp slapjie zāles stiebri un visādi citādi gruži. Klāt jau ir "good packing" puišeļi un spārns pēc 3 minūtēm ir salocīts. Dodamies brokastīs, bet smaids un apziņa par labi iesāktu dienu mūs nepamet vēl ilgi.
Citādāk diena nebija īpaši lidojama, brīžiem debesis aizvilkās ar plānākiem un biezākiem slāņveida mākoņiem. Uzstādīto uzdevumu - noturēties gaisā vismaz divas stundas varēja izpildīt tikai paši uzdevuma uzstādītāji - Miša un Krišs. Mēs ar Ilmāru, toties uzstādījām rekordu - vienā dienā 3 uzbraucieni kalnā ar tiem sekojošu nolidošanu zemē. Pirmo dienu šodien lidoja Šeļenkova Maskaviešu komanda un jau paspēja atzīmēties ar divu spārnu iesēdināšanu kokos. Nekas briesmīgs, visi dzīvi un veseli!
