Mūža viena diena jeb Krustpils 2016-04-30

Pamostos, viegla un nesteidzīga sajūta. Atveru acis.

 ... Ārā jau gaišs, saule jau uzlēkusi, laiks mierīgs. Aiz loga putni čivina savas rīta dziesmas. Ir interesanti vērot rīta gaismu, gaisa krāsa izskatās dzestri dzidra. Gluži kā nedēļu atpakaļ Bassano, dzīvojot pie pašas kalna pakājes. Iespējams, ka šodien būs skaidra un saulaina visa diena.

Ops! Atceros! Šodien tak jābrauc uz Krustpili viņčot. Nedaudz pēc deviņiem jau jātiekas ar Dzinču pie Rumbulas. Ir paredzēta kluba pilotu lidojumu diena Krustpils lidlaukā un Dzinča vakar vakarā piedāvāja man šo svarīgo darbu, visas dienas garumā, viņčot gaisā pilotus. Dzinča pats plānojot lidot XC.

Pulkstenis rāda tuvu septiņiem. Esmu laicīgi pamodies. Iekšējais “pulkstenis” nepievīla.

Laika nav daudz, bet ir pietiekami, lai sakārtotos. Labi, ka vakar vakarā salocīju spārnu un ieliku somā, tas, ja būs brīvs brīdis un Dzinča uzviņčos.

Pēc rīta “jundas” pulkstenis rāda jau pāri septiņiem. Iekšēji sajūtu vieglu uztraukuma drudzi. Apzinos atbildību par šodienas darbu. Tikai pavisam nesen ir apgūtas nepieciešamās pamatiemaņas un iegūta neliela pieredze viņčošanā.

Sameklēju mantas, kuras būtu jāpaņem līdzi. Kļūstu nedaudz izklaidīgs, jo tās izliktas pa visu dzīvokli. Pēc atgriešanās no Bassano tās tagad ir vai nu izmazgātas vai tiek uzlādētas.

Jāpagūst vēl no rīta uztaisīt joga un meditācija.

Kad atveru acis, pulkstenis rāda jau tuvu deviņiem. Ir parādījies nesatricināms iekšējs miers.

Sakrauju visu līdzi ņemamo somās un dodos uz mašīnu.

Ops, pārsteigums! Mašīnas vecā kaite ir atkal parādījusies un viens ritenis ir pilnīgi tukšs. Ko nu?! Ņemu pumpi un trenēju kāju muskuļus. Ar vieglu čīkstēšanu tiek pieskandināta visa sēta.

Zvana Dzinča. Pulkstenis tuvu deviņiem. Piedāvā auto nolikt pie garāžas. Sarunājam tikties divdesmit pāri deviņiem. Pie sevis smaidu, jo skatos uz tukšo riepu, kura joprojām ir plakana.

Pumpēju intensīvāk un ar pustukšu riepu aizbraucu uz tuvāko tankštelli. Tad pāri Dienvidniekam un tālāk pa maskačku saudzīgi joņoju uz kluba garāžu.

Pie pašām garāžām zvana Dzinča. Esmu 21 pāri deviņiem, vismaz mans pulkstenis tā rādīja. Dzīves mirkļa “sabiezinājums” beidzies. Tālāk jau kā “Vēja māte” teiks, tā būs. Krustpilī dažam labam pilotam ar “Vēja māti” paveicās, bet par to vēlāk.

Pārkraujamies un izbraucam. Pie Rumbulas satiekam dažus pilotus. Dodamies tālāk. Runāts, ka viņčošana būs no divpadsmitiem līdz četriem pēcpusdienā, tad termāļi ir visaktīvākie.

Laiks vēl atļauj pa ceļam iebraukt Ogres lielveikalā. Tur uzpildāmies ar proviantu un dodamies tālāk. Ceļš rit raiti un interesanti, jo Dzintars izrādās ir arī labs stāstnieks.

Braucot ik pa laikam vērojam debesis, tās ir tīras ar nelieliem vidējiem slāņu mākoņiem (Altostratus, As) pie horizonta, kas it kā neesot tā labākā zīme. Prognozes solīja laiku kā “bumbu”. Starpkontinetu lidmašīnu “astes” ātri izsīkst. Tas kaut ko tomēr nozīmē. Izsakām katrs savu viedokli un baucam tik tālāk.

No Dzintara uzzinu jaunu paraplanieristu terminu – “zilie” termāļi. T.i., tad, kad debesīs neveidojas neviena mākoņa, bet termāļi strādā/ceļ augšā.

Lidlaukā nonākam laikus. Pēc vēja virziena šodien jāstartē no Rietumu gala. Starta laukums ir tukšs. Visi piloti izrādās ir vēl ceļā!

Ilgi nav jāgaida un pēc brīža klāt jau pirmie piloti. Kopumā Krustpilī bijām ieradušie 11.

Dienas gaitā pats Krustpils paraplanieristu “barons” Dzintars, bija ieradies mūs apraudzīt un uzmundrināt. Pie reizes  atgādina, ka startējot nepieciešams šeit būt akurātiem arī pret labību sējumiem apkārt lidlauka skrejceļam. Ir jāsaglabā labas attiecības ar zemes, kas ir arī lidlauka, īpašnieku.

Labi, ka šeit uz vietas Krustpilī ir cilvēki, kas rūpējas par lidlauku un dara visu iespējamo, lai uzturētu šo vietu kārtībā, kur regulāri varam atbraukt. Nav jau nemaz tik daudz to labo viņčojamo vietu Latvijā. Jārūpējas par ik vienu vietu. Atskatoties uz sava nelielo pilota “karjeru”, to arī vecie piloti ir darījuši. Jānodod tik tālāk šī labā tradīcija.

Piloti Krustpilī vēroja tukšās, zilās debesis, kuras vēl neko nesolīja no gaidāmās laika “bumbas”.

Īsziņu veidā, dienas laikā, sazinos ar kluba Adrenalīns pilotu, Mārtiņu L., kurš ar ģimeni ceļo pa Kurzemi un vēro zivis Ventas Rumbas ūdenskritumā. Mārtiņš izmanto arī izdevību un pie Saldus, kopā ar kluba Spārni un Babītes aviolīniju pilotiem, grasās iejūgt kādu no termāļiem. Tur “Vēja māte” debesīs sola ko vairāk, jo esot parādījušies gubu mākoņi (Cumulus, Cu). Mums šeit pagaidām cerība uz “zilajiem” termāļiem.

Šeit Krustpilī, šur tur pie apvāršņa sāk parādīties sprogu mākoņi (Cirrus, Sc), kā izrādījās visas dienas garumā, tie tur izzūd un no jauna parādās, bet pie mums nenāk.

Kamēr piloti nogaida, Dzinča piedāvā man kādu reizi uzviņčot. Esmu šīs dienas izmēģinājuma “trusis”.

Vēja virziens sākumā paralēls skrejceļam, bet ir tendence pamazām mainīt virzienu. Dienas laikā tas sagriezās pat par 45 grādiem, brīžiem brāzmās tas iegriezās 90 grādos. Dzinčas vējmērītājs ap pusdienlaiku rādīja 6 m/s. Diezgan pastiprs vējš, stabili pūtš. Startēt varēja ar aizmugurējo startu.

Mani uzviņčo ap 800m. Jaunā viņča strādā labi un trose iztur slodzi, ko dažus mēnešus iepriekš esmu jau testējis Rumbulā. Kluba Andrenalīns instruktori ar Mišu priekšgalā, ir pastrādājuši godam.

Izlidoju vairākas reizes, visas gandrīz tīrs glaids, šur tur pietur, vienā vietā ap 50m paceļos termālī ar 0,5-1m/s. Tādu īsu brīdi tikai, taču tas liek saausīties citiem acīgiem pilotiem. Tā kā augšā bija stiprs vējš, tad ar manu spārnu ir diezgan grūti lauzties tam pretī. Pirmajā reizē aizlidoju par tālu un nevaru atgriezties atpakaļ uz startu, nosēžos kādus 500m no starta.

Pēc izmēģinājuma lidojumiem, ieņēmu vietu vinčmašīnā. Neierasts ir vēja stiprums un tā mainīgais virziens startā, kas dažam labam pilotam startējot lika pakutināt nervus, mani tai skaitā.

Izlidoja vairāki piloti, bet visi atgriezās startā.

Tad, uz brīdi visi piloti lidlauka galā sastājas aplī un sāka “dejot” seno, sarkano indiāņu cilts, baltās vārnas deju, lai izlūgtos “Vēja mātes” labvēlību uz “zilajiem” termāļiem. Citiem vārdiem sakot, vienkārši ietusējam.Nu tāda jautra tauta izrādās ir tie paraplānisti. (:

Ziņas no Saldus lidoņiem ir cerīgākas. Doma ir pat laizt uz turieni, bet parēķinot, sanāk, ka tur varam nonākt ap pieciem vakarā. Mums tas neder.

Ik pa brīdim dažs labs pilots tomēr startē un visiem kā par brīnumu aizlido. Pirmais ir Ļoha, kurš aizsperas Bauskas virzienā. Vēlāk arī Arnim Ģ. un Mintonam paveicas un aizlido. Viņu varoņdarbus varēs vai jau var vērot www.xcontest.org mājas lapā.

Citiem pilotiem neveicas. Tāda laimes spēle sanāk, vai nu ir, vai nav. Un iespringt nav vērts, tik visu laiku jāstartē, gan jau savu termāli noķers.

Laiks tuvojās jau trijiem. Taču no pārējo pilotu puses joprojām nav liela aktivitāte lidot un izlemju pieņemt Dzinčas kārtējo piedāvājumu mani uzviņčot. Laiks arī tuvojās beigām, jo viņčmašīnai ir drīz jādodas atpakaļ uz Rīgu un tā kā Dzinča vairs neplāno lidot, tad izklāju spārnu un atkal esmu gaisā.

Šī izrādās ir mana loze, jo atradās “zilais” termālis ar kuru izdodas uzgriezt līdz 1200m. Taču šeit parādījās dilemma, ko darīt tālāk, mašīna lejā, pēc kādas pusstundas brauks uz Rīgu. Maks arī nav līdzi, tikai rācija un mobīlais, kas ielikts kabatā bez piešņorēšanas. Labi, ka vēl ieslēdzu XCSoar, lai reģistrē treku un Dzinčas variks ir līdzi. Paldies viņam par to.

Tā kā iepriekš xcontest'ā pētīju iepriekšējos mēnešu labākos lidojumus Krustpilī, pēc redzes atmiņas aptuveni nospraudu robežu, kur sāktos ierobežojošā lidošanas gaisa telpa. Aktuālie lidošanas augstumi agrāk ir pētīti gaisa telpas kartēs, attiecīgi, šeit tas ir līdz 5000m, tuvāk pie Kokneses jau tikai līdz 914m, mērot no jūras līmeņa.

Pa rāciju sazinos ar Dziņču, saku, ka lidošu gar lielceļu Rīgas virzienā un došu ziņu, kur piezemēšos.

Lidošana sanāk sānvējā, straujāk sēdina lejā, pret vēju gandrīz stāvus uz leju eju.

Izlidoju virs pilsētas nomales. Augšā zilas debesi, no DR puses, augstu debesīs virsū nāk ar vien tuvāk vidējā augstuma slāņu mākoņi, kas par lielu izbrīnu iet gandrīz pretī globālajam vējam. Tam noteikti ir izskaidrojums, ko šeit neaprakstīšu.

Ļoti tālu, visapkārt var redzēt vidēja lieluma gubu matoņus, tātad kaut kur tie tomēr ir. Tie norāda uz labiem termāļiem. Man tos neaizsniegt.

Pa kreisi lejā Aizkraukles pilsēta, priekšā Daugavas līkloči, lejā viensētas, lauki, pļavas, lielceļš. Visa apkārtne izskatās diezgan zaļa, pļavas sazaļojušas. Sējumiem apstrādātie lauki būtu īstā vieta, kur rasties kādam termālim, arī lielceļa klātbūtne radīja uzticamību tam.

Viss nepārprotamākais dabas elements pēc kura orientēties ir Daugava, tas arī sākumā kalpos par orientieri. Tālāk jau raksturīgākie virziena rādītāji ir dzelzceļa līnija un lielceļš, taču tos tā uzreiz nevar apjaust, nav pieredzes tā skatīties uz tiem, jo mērogs cits un izskats ir savādāks nekā tos redz datora vai telefona ekrānā.

Zemessardzē un orientēšanās sacensībās iegūtās prasmes orientēties dabā nebija aizmirsušās, šoreiz tikai no cita skatpunkta tas viss.

Pārlidoju dzelzceļu, lielceļu, tuvojos Daugavai, vēroju kur varētu nosēsties. Visu laiku eju uz leju, šur tur pietur, bet nekas nopietns. Kad jau esmu sasniedzis ap 300m un jau precīzāk sāku plānot nosēšanos starp mežiem, el. līnijām un grāvjiem, uzrodas jauns, kā vēlāk izrādījās, “supertermālis".

Sāku apstrādāt to, dzirdu, Dzinča saka pa rāciju, ka varot vēl vienu pilotu uzviņčot, tad brauks prom. Nolemju, ka nepametīšu savu termāli, griezīšu tik augšā. Kas būs, tas būs. Virzienu tomēr paturu prātā, ka būs vienalga jālido gar lielceļu, ar nelielu cerību, ka varētu pārlidot Pļaviņas Daugavas līkumu.

Termālī 10min uzgriežu 1 km, pa vidu vienu brīdi pazaudēju to, taču izdodas tūlīt to atrast. Vējš novirza virs Daugavas.

Augšā un visapkārt var ievērot vieglu dūmaku. Dzinča vēlāk izskaidroja, ka tā ir inversija – siltā gaisa masa, kura noslāņojas noteiktā augstumā un nelaiž cauri vājos termāļus, bet, “zilais termālis” varot izlauzties tai cauri. Pie dūmakas termālis kļūst vājāks un blāvāks, vairs necenšos to griezt, jo tad jau būtu jāgriežas aiz Daugavas un atpakaļ būtu jālido gandrīz pret vēju, man tas nozīmētu iet ar kājām līdz lielceļam vairākus km.

Galvā ir arī citi varianti. Lidot pa vējam nozīmētu, lidot Daugavas pretējā pusē, kur vairs viņčmašīna nepiebrauks. Lai lidotu pāri Daugavas līkumiem, nepietiek augstums un papildus būtu jālido stiprā sānvējā. Lidot pret vēju nozīmēja praktiski gandrīz laisties kā liftā uz leju.

Nolemju lidot lielceļa virzienā, sāniski vējam, ar domu, ka ja uzradīsies kāds termālis, tad arī domātu, ko darīt tālāk. Izspiedž akseli un lēnām virzījos uz priekšu, bet lejā grimstu diezgan strauji. Cits, “supertermālis” neatrodas, varbūt arī izspiestā akseļa dēl, jo pa ceļam šur tur purina un krata.

Tuvojoties iedomātajam laukam, atlaižu akseli. Vēroju vēja virzienu, ko ir diezgan pagrūti noteikt, lapu koki vēl kaili, bez lapām. Jau tuvāk zemei, taisot astotniekus, cenšos ievērot brīdi, kad nostājoties pret vēju, attiecībā pret apkārtējo dabu, uz priekšu virzos vislēnāk.

Izvēlos nolaišanos trajektoriju, kas ir brīva no rotora veidošanās aiz kokiem, laižos mežam priekšpusē, attiecībā pret vēju. Taču sanāk tā, ka vējš, kas atspiežas pret mežu un kopā ar siltajām gaisa masām, burbuļiem ceļas augšā, izveido tādu kā termodinamiķi, kas mani 100m augstumā virs zemes vēl pietur kādu laiku. Izspiežu akseli un laižos dziļāk pļavā, kur arī ir diezgan burbuļaini, valsta visu laiku iekarē, pietur, ir jāstrādā un jāietur pareizais virziens. Dzirdu kabatā iepīkstas telefons, pēc brīža atskan zvans, droši vien zvana Dzinča. Koncentrējos uz nosēšanos. Tuvāk zemei jau mierīgāk, izdodas pagriezties pret vēju, lēni tuvojos pļavai, pērnā zāle pagra, aptuveni 1m virs zemes varu ievilkt bremzes. Kājas viegli pieskaras zemei, tūdaļ apgriežos, norauju bremzes līdz galam, spārns strauji saļimst.

Strauji izelpoju atvieglinājuma izelpu ar pārlaimīgu smaidu uz sejas, kas stiepjas līdz horizontam. (:

Izrādās, ka ptuveni 10min jau esmu lejā, zaudējot 1km augstumu, ko biju uzgriezis 10min. Tā neko sprints, Bassāno bija ilgāk jāgriež, lai dabūtu 1km.

Tā gribās ar kādu tūlīt padalīties iespaidos. Velku laukā teflonu, jā, ir īsziņa un zvans. Īsziņa no Māriņa Saldū, arī izlidojis nelielu xc, tikko kā nolaidies nekurienē, gaida retrīvu, atsūtījis bildi. Sūtu atpakaļ arī savu selfiju. Zvanu Dzinčam, norunājam, kur tikties.
Iekšēji neaprakstāms gandarījums par to, kas paveikts un ir tik laba sajūta stāvēt ar kājām uz cietzemes!

Pēc brīža bija arī klāt Dzinča, kuram braucot atpakaļ bija jānoklausās manā piedzīvojumu stāstā par episko lidojumu. Dzinča pats tā arī ne reizi neizlidoja, ziedoja savu laiku viņčošanai varbūt brīžos, kad būtu bijusi iespēja aiziet maršrutā. Tagad sanāca, ka palīdzējis jaunam pilotam iegūt neatņemamu pieredzi pirmajam, nopietnajam xc maršrutam Latvijā.

Piedzīvoju dažādus mirkļu termāļos, brīžiem vajadzēja iespringt un censties rīkoties pēc situācijas, kad tiec grūsts ārā no termāļa, vai centrējot termāli pēkšņi iekrīti straujā spirālē, kura jāizlīmeņo vai jāķer kāds knābiens.

Šodien termāļi bija maigāki nekā Bassano, tur tie bija asāki, straujāki, kur itkā pietika “iecirsties” ar spārna maliņu un mazā rādiusā varēja griezt līdz “vēmienam”.

Šodien termālī brīžam bija kā uz plakanas virsmas, reizēm pašauri. Termālis reizēm bija arī kā liela “bumba”, kura cenšas tevi novelt no savas virsmas. Sajūta dīvaina, kad ar spārnu sašķiebies slīpi uz pretējo pusi, tiec velts itkā nost no “bumbas” virsmas, taču ar svaru un bremzēm cenšos iegriezties atpakaļ. Kad tas izdodas, tad sanāca tā, ka tu itkā tiec “ievilkts” iekšā termāļa centrā un straujāak sāc celties augstāk.

Brīžiem bija arī tā, ka griežot termāli, sanāca griezt kā lēzenā spirālē, spieda beņķī, taču vienalga ceļ augšā, ar pretējo bremzi tik jāpieregulē bija dziļums.

Bija brīdis, kad termālis turēja, bet necēla augšā, taču, kad sāku griezt, tad sāka celt augšā. Bij, kad purināja, kratīja, cilāja, vienu brīdi pat aizlocīja 1/5 no spārna, bet tas ātri “atšāvās” vaļā.

Visa tā termāļu lieta bija kā interesanta spēle, jāzina tik spēles noteikumus, ko vēl apgūstu. Viena no pareizajām atbildēm būtu – Bassano kalnu skola, kur apgūt noteikumus.

Šodiena bija kā eksāmens sev tam, ko apguvu šopavasar Bassano un iepriekš pie instruktoriem un pieredzējušajiem pilotiem Latvijā. Ir lielāka drošības sajūta strādājot ar spārnu, lielāka uzticēšanās tam un arī sev.

Liels paldies visiem pilotiem, kursu esmu saticis, īpaši tiem, kuri ir dalījušies ar savu pieredzi. Daudz, kas vēl jāmācās, daudz nezināmā un vēl interesantāk palicis to visu apgūt. (:

Mans pirmais nopietnais maršruts ilga tikai 42 min, nolidojot tikai 14km, H max tikai 1348m vjl. Kā būs tālāk, to zina tikai “Vēja māte”. (:

 Atgriežoties Rīgā, aizbraucu uz Rumbulas lidlauku, nolēmu groundhandlingā padarboties.

Cita lieta, citi akcenti parādījušies, daudz vieglāk palicis pūķot.

Vējš bija diezgan stiprs, brīžiem brāzmains, kas rāva atpakaļ. Sviedri lija ne pa knapo. Pacēla reizēm ap 1m augstumā. Reizēm piezemējoties sanāca stipri un asi rāvieni, un vienā reizē spārns sašķiebās tā, ka ar stropēm aizķēra kājas, parāva garšļaukus gar zemi. Labi ka ķivere galvā un cimdi rokā. Adrenalīns skolā ierādītā labā prakse ir devusi savus augļus, ka daudz neprātojot, gribi vai nē, tiek uzvilkta ķivere, cimdi un atbilstoši apavi. Te noguru daudzkārt vairāk nekā gaisā.
Lidošana šodien šķita drošāka salīdzinājumā ar groundhandlingu.

Šodienas viņčošana negaidīti izvērtusies par brīnišķīgu pieredzi XC lidojumā. Taču viņčošanas vēlme nav pamainījusies, tas manu prāt būtu jāapgūst katram nopietnam pilotam!

Mājās atgriezos vakarā pēc septiņiem. No apģērba varēja izgriezt sviedrus. Patīkams nogurums un gandarījums neaprakstāms!

 Vēl viena diena manā mūžā izdzīvota par 100%.

Vakarā aizmiegu. No rīta pamostoties, sāp nedaudz galva, šķidruma trūkums organismā jūtams. Arī vakarvakara groundhandlings devis tam savu artavu. Kļūst aktuāls jautājums par ūdens ņemšanu līdzi savos lidojumos.

Visiem jaunajiem un pārgalvīgiem pilotiem ieteiktu:

Pirms doties savā maršrutā izvērtējiet savu pieredzi un spēkus tam, ko vēlaties darīt gaisā, ievērojiet visus priekšrakstus tām rekomendācijām, ko mācīja paraplanierisma skolā.
Iespēju robežās regulāri piedalieties piezemēšanās precizitātes sacensībās un Fun Cup festivālā, kas ir XC atvieglināts formāts un pēc sava satura ir ļoti draudzīgs jaunajiem pilotiem, nav jāpārzina daudz maršruta plānošana.

Un tomēr, reizēm ir jāuzdrīkstas izdarīt kaut kas tāds, kas iepriekš nav pieredzēts, lai tas ir solītis pa solītim sperts nezināmā virzienā, jo tikai tā mēs varam attīstīties un virzīties uz priekšu. Esot patiesam un uzņemoties atbildību mēs augam. Jeb jūs tā nedomājat? (:

Lai visiem brīnišķīgi lidojumi!


Izbraukums uz Sabili 30. aprīlī 2016. 23
Krustpils 30-04-2016-AK 2
Komentāri: 4
    Made by kalichava