Melnkalnes ceļojums
23.06 - Visnetradicionālākais Līgo vakars manā mūžā! Sēžu viena Rīgas dzīvoklī pie TV ar 2 pudelēm alus...
23.06.
Visnetradicionālākais Līgo vakars manā mūžā! Sēžu viena Rīgas dzīvoklī pie TV ar 2 pudelēm alus. Bet par to, nemaz nebēdāju. Rīt ar superīgu komandu – Vilnis, Jānis, Pēcis un es, dodamies uz Melnkalni ciemos pie Mišas un, protams, galvenais, palidot kalnos.
Papētījusi netā informāciju par Melnkalni un izdzērusi pēdējo malku alus, dodos pie miera. Startējam no Rīgas rīt 15.00. No rīta puses vēl jāpārbauda mantas un ar skaidru prātu jāpārdomā, vai viss ir paņemts. It īpaši jāpārskata Mišas pasūtījums. Sanāca vesela soma, kura nemaz nav tik viegli paceļama:
- 5 kg griķu
- 3 kg konfekšu ‘’Serenāde’’
- 0,5 kg speķa
- 2 auksti kūpinātas skumbrijas
- 3 pakas tējas (katra pa 200 g)
- 7 klaipi rudzu maizes
P.S. Daži fakti par Melnkalni:
- valsts dibināta 2006.g., atdaloties no Serbijas;
- melnkalnieši esot otri garākie cilvēki passaulē;
- valsts nosaukums Cirna Gora radies no Dināru kalniem, kurus sedz meži. Kad kuģi tuvojās no Adrijas jūras puses, tie izskatījušies melni;
- galvaspilsēta – Podgorica;
- Melnkalnē atrodas otrs lielākais kanjons pasaulē – Taras upes kanjons.
24.06.
Aiz dzīvokļa loga mierīgs Jāņu dienas rīts – bez mašīnām, cilvēkiem, tikai pa kādam sarkanam taksim, kas brauc pa vientuļo Brīvības ielu. Bet manā sirdī, satraukuma un nemiera sastrēgums.
Pirmā ‘’jautrā ‘’ ziņa no Melkalnes ir pienākusi – tur līst, un līšot līdz 29.06. Neliela domu apmaiņa ar Pēci, un nav divu domu – jābrauc.
Maršrutu un tālāko rīcību izstrādāsim, kad atbrauks pārējie līdzbraucēji – Jānis ( nez kā viņš šorīt jūtas) un Vilnis. Bet domāju, ka arī no viņu puses būs 100% piekrišana par to, ka jābrauc tik un tā. Tas tikai padara mūsu ceļojumu interesantāku.
Kā norunāts 15.00 ierodas Jānis un Pēcis. Padzeram tēju, Vilnis kavējas un ierodas tikai ap 17.00. Kamēr visu sakrāmējam, izbraukt no Rīgas sanāk tikai pussešos.
Esam ceļā!
Latvija un Lietuva paskrien nemanot. Vilnis spiež gāzi grīdā, un ir jau Polija. Sapērkam produktus Polijas veikalā un bez liekām pieturvietām minan tālāk.
Vilnis ir elementā un nobrauc 12 h pēc kārtas, ņemot vērā, ka Jāņus ir nosvinējis līdz pieciem no rīta, tas ir iespai,dīgi.
Iebraucot Čehijā, pirmais pārsteigums. Policisti bloķējuši maģistrāli un novirza mašīnas pa citu ceļu. Domājam – avārija. Tad pēkšņi kāds ,no mums pamana, ka upe, kurai braucam garām ir riktīgi pārplūdusi. Vēlāk uzzinām, ka Polijā, Čehijā ir bijušas milzīgas lietavas. Mums noveicās, uz lietu trāpījām tikai Polijā. Kad no rīta iebraucām Čehijā, redzējām tikai plūdu sekas – pārplūdušas upes, pļavas, ceļus, kas vairākas reizes bija bloķēti, un bij jāapbrauc.
25.06.
Beidzot pie stūres sēžas Jānis. 9.00 no rīta esam Čehijas pilsētā Brno. Čehijai cauri izbraucam ātri, jo sanāk braukt tikai nelielu gabalu, un nu, jau Austrija. Parādās pirmās kalnu grēdas, kas izsauc pirmos sajūsmas saucienus. Antiradars pīkst ik pēc brīža. Austrijas ceļi ir pārpilni ar fotoradariem, tāpēc Jānis kaut cik cenšas ievērot ātruma ierobežojumus. Parēķinot plānoto laiku, kādā mums jāierodas uz prāmja Itālijā, nolemjam, ka paliek laiks, lai iebrauktu Vīnē. To arī izdaram, un kafija tiek dzerta Vīnē – Stefana katedrāles laukumā.
Vilnis piezvana Mišam ar ziņu, ka lēnām tuvojamies. Ilgi nekavējamies ar Vīnes apskati, jo laiks tomēr ierobežots un dodamies tālāk. Mums vēl šodien jāpaspēj aizvilkt līdz Venēcijai. Tad būs nobraukts 2000 km un rītdienai paliks 700 km, ko nobraukt cauri Itālijai.
Austrijas pilsētas - Graza, Klāgenfurte, un esam pie Itālijas robežas. Līdz Venēcijai vēl 300 km.
Jāmin, jāmin,jāmin…
Venēcijā esam pašā vakarā ap plkst. 20.00 . Līst!
Vilnis piedāvā braukt uz tuvējo kūrortpilsētu Lido di Jesolo pārnakšņot viesnīcā, bet no rīta, pēc Venēcijas apskates doties tālāk uz Bari.Esam tā noguruši, ka bez iebildumiem piekrītam piedāvājumam.Protams paiet vēl stunda, kamēr nonākam pilsētiņā un gandrīz stunda, kamēr atrodam brīvu vietu viesnīcā. Cik patīkami ieiet dušā un pēc tam atlaisties mīkstā gult ā, nolikt galavu uz spilvena un aizmigt. Vilnim ar Jāni gan vēl jānoķer kāds ekšens, tāpēc viņi dodas uz nakts peldi jūrā.
26.06.
Rīts! Pa fikso savācam mantas un dodamies apskatīt Venēciju. Ir daudz dzirdētas dažādas atsauksmes par šo pilsētu uz ūdeņiem. Sākumā, to ne visai patīkamo smaržu, kas nāk no kanāla sajūtam, bet ātri vien pierodam, jo tas viss apkārt esošais ir tik kolorīts, kad tādas lietas nemaz netraucē izmest pāris līkumus gar kanāla malām, pāriet pār tiltiem, apbrīnot satiksmi kanālos, un arī iemalkot kafiju āra kafejnīcā.
Laika daudz nav, tāpēc ātri dodamies pie mašīnas. Vēl jābrauc cauri visai Itālijai un 20.00 jānokļūst Bari uz prāmja. Tas tiek veiksmīgi arī izdarīts, ja neskaita to, ka braucam pa bāni ar ātrumu 140 - 150 km/h.
Bari gan sagaida pirmais šoks, jo prāmja kasēs uz ‘’Montenegro Line’’ nepieņem kartes. Esam spiesti pa visiem savākt vajadzīgo EUR summu skaidrā naudā.
Arī Bari osta izskatās veca un nolaista. Otrais šoks – prāmis. Cena 70 EUR no cilvēka, bet prāmis krimināls. Neko darīt! Pašiem vien jāsagādā jautrība un sevi jāizklaidē. Vilnis ar plašu vēzienu pasūta vīnus, sieru, un dzīres var sākties.Vakara gaitā noskatāmies safilmētos materiālus par Indiju, Nepālu, un nemanot tiek iztukšotas vairākas pudeles vīna. Līdz prāmja atiešanas laikam, esam jau krietni iesiluši. Kaut prāmim rakstīts, ka jāatiet 22.00, reāli viņš ostu atstāj tikai pirms 24.00. Kad prāmis sāk šķelt Adrijas jūras viļņus, Vitiņai ienāk prātā ideja tikt uz kuģa priekšgalu, lai notēlotu skatu no ‘’Titānika’’. Bārmenis Ugo, kas vēlāk izrādās lāga džeks no Melnkalnes, kurš kaito un kuram pieder neliela daļa no pludmales, saka, ka mēs priekšgalā netiksim un varam tikai uzkāpt uz augšējā klāja. Savā avantūrā iesaistu Jāni un Pēci. Vitai ar uzkāpšana uz augšējā klāja ir par maz. Pirmais jāierāpjas glābšanas laivā, kas piestiprināta pie kuģa sāna, tad pa mazām trepītēm jāuzkāpj kuģa augšgalā, kur atrodas tikai kaut kādi dzelži ( tumsā jau nevar saprast, kas tas ir) un masts ar kāpnēm. Manu domu, ka jākāpj mastā, puiši vienbalsīgi noraida. Pēcis varonīgi nostājas pie kāpnēm un paziņo – augšā nelaidīšu!
Vienīgais, ko pierunāju - sabildēties!
Dodamies atpakaļ pie pārējiem. Uz galda atkal ir parādījušās jaunas vīna pudeles. Izskatās, ka prāmis šonakt tiks ‘’sašūpināts’’ ne pa jokam...
Neizpaliek bez dziesmām, skaļas uzvedības un sliktām dūšām…
27.06.
Beidzot galamērķis – Bar, pilsētiņa Melnkalnē. Līdz Budvai, kur mūs gaida Miša, vēl 30 km.
Padsmit minūtes nostāvam rindā pie muitas. Daži braucēji tiek nopietni izkratīti. Kad rinda pienāk, muitniece, ieraugot lielās somas pārsteigumā jautā - kas tur ir? Vārds paragliding viņai neko īpaši neizsaka. Tiek pasaukts vēl viens muitnieks, kurš noskaidrojot, kas mēs esam, palaiž vaļā bez pārbaudes. Pēc pusstundas brauciena esam Budvā. Jūra, kalni, laika apstākļi…. Viss super!!! Viens mīnuss – pēc vakardienas bujāņiem, šodien tādi paskābi ģīmji mašīnā redzami.
Budvā mūs atbrauc pretī Miša. Redzēšanās prieks ir neizsakāms. Ātri dodamies uz viņa apmešanās vietu pie kolorītā, visā apkārtnē zināmā Mišeļa un viņa uzticamā suņuka – Mičko.
Tiek ierādītas vietas. Iepazīstamies ar vēl 2 pilotiem – Igoru un Nikolaju, kas arī šeit dzīvo.
Nelielas brokastis, un dodamies apskatīt starta un nosēšanās vietas tepat Budvā. Vilnis ar Jāni pieņem lēmumu lidot. Es par savu fizisko un morālo stāvokli neesmu tik pārliecināta. Tātad – nelidoju. Bet Nikolajs piedāvā lidojumu tandēmā, uz kuru es ar vislielāko prieku parakstos. Tas ir tas, ko man vajag. Sākumā apskatīt, izjust, kā startē, lido un nosēžas pieredzējuši piloti.
Viss tiek salādēts busiņā un dodamies kalnā augšā uz startu. Lejā finišā paliek Miša, lai vadītu Jāni un Vilni uz nosēšanos.
Ieraugot starta vietu , dūša papēžos, bet skaistums, kas paveras uz lejā esošo Budvu un pludmali, ir neaprakstāms.
Tandēms t.i. Koļa un es, izlidojam pirmie. Es filmēju. Lidojam minūtes 20 virs ielejas, tad uzejam virs dzidrās, zilās jūras. Koļa uztaisa wingoverus ar pāreju spirāle un ejam uz nosēšanos. Nosēšanās vieta ir diezgan sarežģīta. Jātrāpa nelielā, ar zāli apaugušā laukumā, kas pāriet mašīnu stāvvietā, vai arī pludmalē, ko darām arī mēs. Pirms tam mazliet jāpabiedē viens atpūtnieks, kas pārvietojās tieši zem mums. Koļa uzsvilpj, es nobļaujos, lai laižas lapās, ko viņš veiksmīgi arī izdara. Pēc nosēšanās, dodamies vērot kā veiksies Jānim un Vilnim.Vilnim sanāk mazliet sāpīgāka nosēšanās, Jānis nosēžas perfekti.
Man atkal uznāk satraukums, kā būs rīt, kad man pašai tas būs jādara?!
Rīts gudrāks par vakaru, gan jau spēšu!
Savācam spārnus un dodamies uz mājām.
Šeit sākas jautrība. Mišels uztaisa šovu, sarīkodams kautiņu mājas priekšā. Dūru vicināšanās starp kaimiņiem beidzas ar lūpas pārsišanu Mišelam. Miša varonīgi stājas starp abiem kaimiņiem starpā, bet iekarsušais Mišels nevar vēl ilgi nomieriāties. Vicina dūres, satraukumā lamājas un izgriezis krūtis skraida pa pagalmu. Miša saka, ka pēc tādas dūru vicināšanas, vakarā būs jāpārdzīvo Mišela skaļā dziedāšana. Mišas vārdi piepildās. Vakarā , pēc pastaigas pa Budvu, pa veco pilsētu, pa ‘’brodveju’’ (tā iesaukuši vietu, kur tirgojas ar suvenīriem un pilns ar kafejnīcām), tuvojoties mājai, jau kilometra attālumā dzirdama Mišela skaļā dziedāšana. Ieraugot mūs, dziedājums tiek pārtraukts, un mēs ar skaļiem sveicieniem tiekam pavadīti mājās.
Dodamies gulēt. Pirmā diena Budvā ir aizskrējusi nemanot.
