Kā TO dara Krimuldā... tas i – Krimā.
Ahoi, dorogije kolēgas mākoņstūmēji. Es te augusta sākumā iegadījos uz pāris nedēļām palidot siltajā zemē Krimā, kur persiki, arbūzi un vīnogas cauru gadu... nu labi, augustā toč ir daudz.
Vieta
Krima, Koktebel ciems Feodosijas pilsētas apkaimē, daudz dažādas starta vietas uz kalniem Uzun Syrt, jeb Kļementjeva, Džan Kutaran, vēl pāris no-name pauguriem un pie Melnās jūras – Klusajā Līcī – tāda mega Jūrkalne ar dievīgu skatu. Īstenībā jēdziens kalni tur ir tāds pats kā pie mums – gruzīni un nepālieši nesapratīs. Bet tā kā lidojumi ir dinamiskajās plūsmās – who cares, mierīgi var izpūsties uz 200 – 700 m, bet pie labākiem apstākļiem aiziet augstāk mākoņos un nelielā maršrutā.
Instruktori un treniņu metodes
Tā kā esmu „pieskatāmais” pilots, sameklēju tur baigos para-piparus sev par instruktoriem (nostučīju Mišam un viņš atrakstīja, ka „Žukarin – eto začot”, tjipa derot!) Derēja arī. Lādzīgais Sergejs Žukarins katru dienu no 5 rītā ošņāja vēja virzienus un atbildēja uz e-pastiem savā kafūzī, bet lidojumos vadīja pieskatāmos pilotus un vizināja tandēmus. Ašais Valerians Hegajs, on že Vaļera, atsaucas arī uz „master Yoda” dzenāja pa nogāzi tos, kuri spārnu aiztiek pirmo reizi. Atšķirībā no Adrenalīnskolas, šajā jaunajiem gurķiem nevis mācīja teoriju, lika skraidīt pa lauku, iepazīt spārnu, bet iebāza iekarē uz nogāzes un teica: „skrien!” To vajag redzēt! Spārns pār galvu, kūleņi, lielas acis... un tad viņi aizlido... uz kartupeļu lauku pārsimt metru tālāk. Piezemēšanās arī ir numurs! Tas viss man atgādināja anekdoti par poručiku Rževski, kuram jautāja, kā labāk pierunāt sievieti darīt TO. Šamējais atbildējis, ka nekas īpašs – jājam pa parku, noskatām sievieti, krītam no zirga viņai virsū un lieta darīta. Jautātājs: „bet tā taču pa purnu var dabūt?!”. „Var”, atbild Rževskis, „bet biežāk tomēr mīlējamies”. Nu ja, atvainojos par atkāpi. Visa lielā instruktāža iesācējiem ir pēc fakta: nenostartēji – analizējam kāpēc, lidoji – nez kā tas izdevās, iearies kartupeļu laukā uz pakaļas – pamēģināsim saprast kā to darīt savādāk. Vienvārdsakot – nu galīgi citādas apmācības metodes. Silto zemju, poņimaješ. Atsevišķs stāsts ir instruktoru komentāri skolniekiem rācijā. Piemēram: „tu rociņas pacel uz augšu, nu pacel, lūdzu... nē tas bija jādara tad, kad teicu, tagad jau jāpietur spārns, tā, horošo...”, vai „skrien, skrien... nu ja jau pacēlies, tad jau lido, kāpēc tu rauj to spārnu atpakaļ uz zemes?”, vai „nu kāpēc tu spied to meiteni krūmos? Viņai taču nav kur likties tagad. Apkārt vairāk jāskatās pirms pagriezieniem”. Un intonācija – maiga, kā bērnu dakteriem un psihiatriem. Vairāk par šiem keksiem un viņu skolu varat apskatīties šeit: www.breezeclub.com.ua
Paraveitings un citi lidojuma režīmi
Normāla ikdiena – atjožu uz 06:00 uz kalnu un kopā Sergeju un vēl dažiem nepacietīgajiem sēžam un vērojam vēju. Parasti tas no rītiem ir vārgs, ar tendenci pastiprināties par nelidojamu. Vakaros otrādi – stiprs vējš ātri noplok uz nulli. Un jātrāpa tajā nogrieznī, kad ne par vāju, ne par stipru. Un tie nogriežņi mēdza būt no 15 minūtēm (atnāc uz kalnu, izklāj spārnu, iekāp iekarē un... vējš beidzās) līdz 3 stundām. Reizēm atkal vējš pūta no augšas – zeķe stabili rādīja uz leju, bet citreiz atkal tas bija dienvidvirziena bezvējš... It kā divas lidošanas dienā plus iespēja palidot brīzē pa dienas vidu, bet sanāca katru dienu viena lidošana un viens paraveitinga treniņš ar stāstiem par dižiem piedzīvojumiem, aka lekcijas.
Vienrīt nostartēju pie mērena ziemelīša 8m/s, lidinājos šurpu turpu virs nogāzes un pozēju fotogrāfam. Apkārt kustējās vēl kādi 5 spārni un pāris skolnieki uz zemes. No rītiem vairums guļ. Pēc kādām 20 minūtēm instruktors aktīvi izrādīja vēlmi ar mani parunāt, bet konstatēju, ka rācija ir atņirgusies, ko ar žestiem viņam arī paziņoju. Vēl pēc kāda laika uz zemes gulošs un nervozi bļaujošs man uz augšu (~200m) master Yoda tomēr mani sabļāva: „...uši!”, es sadzirdēju. Ok, uztaisu ausis, palidinos – iet uz leju, bet tad atlaižu, jo baigi labi cilā un man vēl dikti gribas palidot. Uzlaižos virs graviņas, virs kuras cēliens ir ass, bet pamatīgs un turpinu kāpt augstāk. Spārnu rausta, reizēm nepagūstu kompensēt knābienus, ik pa mirklim uzsitās pa mērenai asimetrijai, bet ceļ labi un man patīk. Līdz brīdim, kad patikt pārstāj. Apskatoties pa malām redzu, ka gaisā esmu viens. Tālumā pāris pro-pipari, par kuru lidotprasmi citkārt priecājos, ar ausīm nolej augstumu. Padomāju, laikam jau „uši” bija aicinājums vākties lejā, nevis pārbaudīt ausu stropēm spriegojumu. Bet virs gravas ausis nesanāk – krata un rausta uz visām pusēm, ka ausis pat prātā nenāk un beidzot pamanu, ka ātrums pret zemi ir R (kas pārzina apzīmējumus uz auto ātrumpārslēga – sapratīs). Ups, nianse – iekarīte man bija vietējā, Adrenalīnā viena tāda vēl ir – pa zemi skrienamais „Parāvis-akrobeņķis”. Nodrāztības pakāpe identiska, atšķirība vien tā, ka manējai bija maziņš izpletnis (m2 nezinu, bail bija prasīt). Rezerve ta bija, bet akselis nē. Sausais atlikums: aiz muguras 150m plato un tad dienvidu nogāze – 200 m krauja ar ~1km rotorzonu. Uz turieni negribējās nemaz. Iegāzu spirāli, kas mani nonesa uz plato sākumu, tur bija mierīgāks gaiss, novilku ausis. Labi, zeme tuvojās ātrāk nekā baisais rotors; pēc brīža biju lejā. Tiklīdz kājas pie zemes – rāviens, daži metri uz muguras pa zemi, nodzēšu spārnu, berzēju kāju, skumstu par pirmo skrāpi uz ķiveres. Vējelis, kamēr karājos gaisā, izrādās bija uzkāpis līdz krietniem padsmit m/s. Daži secinājumi: (a) ja krutie džeki ar ausīm gāž lejā, tad arī man gaisā nav ko darīt; (b) ir vērts regulāri čekot savu ātrumu pret zemi; (c) lidojumā jāņem uzlādēta rācija; (d) secinājums no šo pasākumu safotografējušā puiša no Urāliem: „survival lesson from Dmitri: if brakes do not have effect or if you stall or moving backward, do not afraid to appear coward, otherwise prepare to stall only in memory”; (e) uzvelkot ķiveri vēja stiprums samazinās par 2-3 m/s. Pēdējā atziņa noderēja brīžos, kad baigi gribējās lidot, bet bija vēl par stipru vējš. Parasti vakaros, kad vējš norimst. No rītiem šitais unikālais atklājums varētu beigties ar varonīgu zvejniekstāstu, kā iepriekš aprakstītais, labākajā gadījumā.
Ātrā palīdzība un satiksmes noteikumi
Braucot uz kārtējo vakara palidošanu atdūros pret auto rindu lēni skrubinoties pa samērā lēzenu nogāzi augšup. Kolonnai pa priekšu brauca, jeb drīzāk centās to darīt pelēks Uaz busiņš, kādi pie mums vairs nav atrodami, ar bākugunīm, taurēm, strīpu uz sāna un uzrakstu „skoraja pomošč”. Ātrums bija ap tricānu. Gāžot garām šai procesijai „ātro” pakaļas logā manīju pliku pēdu kratāmies gar stiklu. „Dievs palīdzi” un „turies”, es nodomāju, kā arī nonācu pie slēdziena, ka šeit labāk neko nelauzt un citādi neskādēties. Ar tādu piesardzīgu optimismu arī ierados uz kalna, kur kārtojās ideāls lidojamais vakars. Šāda vakara norma ir 30 – 40 spārni uz nogāzi. Tā kā pūta ziemelītis, lidojām diezgan šaurā vietā, apmēram 200x300m. Sergejs pēc šī vakara atvadoties nopūtās un noteica: „šodien mazliet nervozi bija uz kalna”. Apmēram tā: lidošana trijos stāvos: pirmais stāvs gāž gar pašu nogāzi ap 2m augstumā, nākamie virs viņiem, trešais stāvs virs otrā. Un katrā stāvā kādu var nejauši pacelt vai sēdinātājs piemesties. Vēl arī pamatstāvs uzglūn – skolnieki, kas var nebrīdī pacelt spārnu. Vienu tādu redzēju – meitene pacēla spārnu tieši aiz muguras džekam, kurš gāja uz 180 grādu pagriezienu un cirkulī arī ielikās ceļā svaigi uzbūvētā paraplānā. Bija aizraujoši, arī burtiskā nozīmē. Bez upuriem. Iedomājos par mācītajiem satiksmes noteikumiem un sapratu, ka te nekas tāds nestrādā. Ir tikai viens likums: „visi atbild par visu, tāpēc skaties visapkārt un domā līdzi”. Lidojot nepārtraukti gadījās kādam priekšā uztaisīt „sputku” – turbulenci aiz spārna, vai arī pašam tādā iepērties. Nācās iemācīties to paredzēt un kompensēt, lai gan tāpat pāris reizes sanāca kādu nosēdināt vai pašam pēkšņi no 3-5m lidojamā režīma nonākt uz zemes sēdošajā režīmā. Spokaini. Arī iztika bez Uaz pieaicināšanas. Vēl bija mirklis, kad pretimnākošs spārns zem manis (no pirmā stāva) dabūja vieglu cēlēju, bet virs manis trešais stāvs gāja līdz ar nagiem un pagriezt prom nava kur – i pa labi, i pa kreisi kāds pilotē. Nodomāju: „lai augšējais domā kā no manis izvairīties, es domāšu par apakšējo”. Iztaisnojos līdz ar apvāršņa līniju un ar iekari nošļūcu pa apakšējo spārnu, bet augšējais nošļūca pa manējo. Uhh, ko man teica instruktors... Pēcāk painteresējos par noteikumiem, kā te lido un vēl viena pamācība bij rokā: (f) pirms lido svešā vietā, painteresējies pie vietējiem par noteikumiem. Piemēram, dienvidu nogāzē dominē kreisās, nevis labās rokas princips. To nosaka vēja virziens pret kalnu. Kad tas ir dienvidrietumu, iešķībs pret nogāzi, tad lidojot pēc vispārpieņemtā standarta sanāktu, ka piloti, kuri uzņēmuši augstumu ceļoties pret vēju nāktu atpakaļ pa vējam gar pašu klinti, kur labāk tur, bet pilnās burās gar klinti ir neomulīgi, lai neteiktu, ka bīstami, bet tie, kuriem augstumu vajag šādā situācijā dabūtu iet prom no klints pa ārmalu un kristu ārā no plūsmas.
Nu kaut kā tā. Vēl jau bija lieliski saulrietu lidojumi dienvidu nogāzē, biedra Šeļenkova performances, kad viņš, starp citu ar Espilon 6, pielidoja ta pie vienas, ta pie otras sajūsminātas līdzjutējas papļāpāt karājoties pie auss vai 10m virs zemes demonstrēja apzināti izraisītas dziļas asimetrijas novēršanu... ko neizdarīsi dinamiķī, ja ir laba blīve starp spārnu un iekari. Nu un arbūzi, melones, jūra un bezgala atvērta vietējā publika, cilvēki, kuriem uz jebkuru jautājumu, kas sākās ar „vai varētu...?” bija viena atbilde: „koņečno!”
Brīze, maiga un pūkaina, bet ne mana
Pirmspēdējā dienā no rīta uzrāpāmies kalnā, jo šķita, ka būs pūtiens. Gaidījām stundu. Pūtiens nomira ņe prihodja v soznanije. Bet mēs jau bijām spārnus izklājuši un nācās vien pie nullītes tos celt un jozt lejā. Bāc... tiešām dabūju jozt. Stiprā vēja un aizmugurējo startu izlutināts aizmirsu, kā tas ir – ar priekšējo, no visas sirds. Iekare dabūja vēl dažas akmeņu pēdas par piemiņu, bet nu tomēr atrāvos no nogāzes... Fui, kauns atcerēties.
Tajā dienā iepūta brīze profesionāļiem. Jo kopā ar pastipru dienvidvēju gaisā bija diezgan nemierīgi. Droši vien tā pati, kura Dzintaru ar Mārtiņu no kātiem nogāza. Paskatījos no malas, kā vietējie tandēmisti izlien no visām alām un izķer pa klints kori uz liedagu garām ejošos atpūtniekus pokatatsja. Parādās reklāmas plakāti, zazivalas u.c. pie lietas piederošās ekstras. Seši tandēmi gaisā – norma. Un visi viens otram blakus kruķī vingoverus līdz ar klints malu. Nu riktīgi nocietušies bija nopelnīt. Veselas 8 dienas brīze nebij bijusi. Paošņāju brīzi, atzinu par iekārojamu, bet...
