Jūrkalnija
Tā mēs otrdien skaisti palidojām!
Nu labi...stāstīšu kā bija...lielisks pirmdienas vakars, gara darba diena un arī uz otrdienu jau saplānoti darbi, jāliekās laicīgi gulēt, ap deviņiem vakarā, bet tad...kārtējā īsziņa no neciešamā adrenalins.lv, ka uz otrdienu laba prognoze Jūrkalnei, un ko Tu domā, protams, ka visi darbi tiek atlikti, vēl zvans no Armando un plānprātiņi vienbalsīgi izlemj, ka 4os no rīta dodamies uz Jūrkalni! Plāns ir tāds, ap 4iem mēs ar Kristu uzlasām adrenalīna atkarīgo Armando, un vēl pēc brītiņa iekrāmējam viņam blakus milzīgu lempīgu vilku suni Brendu, kurai arī ir apsolīts, ka tiklīdz būs Jūrkalne, tā varēs doties ceļojumā! :) Satiekot Armado no rīta protams tiek drusku paņirgts, un kārtējo reizi secināts, ka kaut kas ar to galvu īsti kārtībā nava... Sune protams lielāko ceļojuma daļu pavadīja pa pusei mašīnā, pa pusei ar galvu ārā pa logu. Laimīga!Nu lūk, un tā mēs biški pirms septiņiem no rīta jau bijām uz stāvkrasta Zaķos. Uz kantes rādīja 11-12m/s, Armando gan drusku raustījās, bet es nē, es drosmīgs, un jau pēc pāris minūtēm saēdies stāvkrasta smiltis biju gaisā! Vispār, man vislabāk Jūrkalne patīk kad ir kādi 13-14m/s uz kantes, jo tad var lidot augstu un virs jūras. Un, sune Brenda, protams jau bija ūdenī! Un vēl pēc brīža man tomēr pievienojās arī Armando, ik pa brīdim pazūdot, jo viņam kaķis esot izregulējis iekari... Tā nu mēs tur divvientulībā kādu pusotru stundu lidojām, līdz vējš sagriezās jau neciešami šķībs un nekas cits neatlika, kā laisties lejā un doties uz Sārnati...
Sārnate... Nu principā šeit pasaka var sākties no jauna, vējš ideāls, atkal tiek grauzts stāvkrasts, un esam gaisā! Un no gaisa redzam, ka lidojumam pievienojas vēl dažas kaijas, tajā skaitā arī Ieva un Rusiņš. Vējš ir tik lielisks, ka vairākas reizes kopā ar Rusiņu un Ievu aizlidinamies no bākas pa kreisi līdz tam ragam, kur vairs īsti nevar saprast, kas tieši tur mūs gaisā, bet nu tur. Pulkstenis ira tikai 10 no rīta, bet mēs jau pāris stundas esam nolidojuši, sāk arī uzrasties tūristi, fotografē un māj ar rokām, a mēs tik lidojam un lidojam. Lidojot atpakaļ no raga ieraugām Gulbenes mafiju, kuri mērojuši 400 km, lai arī varētu ar kaijām kopā papozēt, biš pamīcās un arī tiek gaisā. Nu jā, un tad sākās trafiks...satiksme kā uz Brīvības ielas piektdien piecos pēcpusdienā. Un tas sāk nepatikt, tāpēc atkal dodamies maršrutā uz to ragu, kur cilvēki fotografē un māj ar rokām un nevar saprast, kas tieši tur mūs gaisā. Un tā es izmainoties ar Rusiņu arī pazaudēju to, kas tur gaisā, nolaižos pludmalē pie tiem, kas fotografē :) Tālāk seko neliela pastaiga, pāris kilometri, iepazīšanās ar izskalotu roni, vai pareizāk sakot to, kas no viņa vēl palicis. Sune ira pavisam laimīga izdauzījusies un visu atpakaļceļu guļ Armando klēpī, tiesa, viņš pats arī guļ. Nu tā, un ap pieciem jau esam Rīgā, un var sākt darīt neizdarītos darbus.
Secinājums no visa šitā ira, ka lidot ir forši. :) Vai ne? :)
Jānis Zvirgzdiņš
2012. gada 25. jūlijs
