Jūrkalne - Sārnate 24-25/09/2011
Nedēļas sākumā prognoze rāda, ka brīvdienas paies zem Jūrkalnes zvaigznes. Un patiesi, neskatoties uz stipro vēju sestdien, piloti lido, un viņi lido arī nākošajā dienā, kad vējš jau rāmāks.
Sestdiena varen vējaina, 11-12 m/s un man ar savu, khmmm, svara attiecību pret spārnu nav tur ko darīt. Puiši lido un ielido arī priedītēs :) Ik pa brīdim Ieva ar Inesi kā glābšanas brigāde darbojas pilotu atpiņķerēšanā. Vakarā, saulei krāsojoties sārtai un tuvojoties apvārsnim, kad neviens prātīgs pilots tādā vējā vairs nelido, ar savu Paramania GT Krišjānis uzstartē tandēmā ar Irinu. Skaisti bez gala - spārnam cits noslogojums un aiziet - vingoveri pie pašas kāpas, kas skatītājiem krastā liek vien noelsties...Mēs ar ģimeni paliekam nakšņot turpat Zaķos, lai rīta agrumā tiešajā ēterā ziņotu par lidošanai labvēlīgu prognozi. Rīts patiešām izskatās cerīgs un pūš 6-7 m/s. Kā pa telefonu ziņo Krišjānis, īstais vējš man, lai lidotu. Ir brāzmains, un nedaudz bailīgi jau arī (redzot, cik daudzi iepriekšējā dienā piņķerējās pa zariem)... Kamēr, kamēr, ar Jāņa palīdzību uzstartēju un tik vien paspēju, kā skaisti ar pāris pagriezieniem noplanēt lējā, jo vēja ātrums kritās ģeometriskā progresijā, līdz sāka pūst no pretējās puses. Līdz ar saules lēktu gaisā virmo kas dīvains, skatoties tālumā, visa pamale un jūra tvaiko un ņirb. Lidošana vairs nekāda, bet citi var mani apskaust, jo vienīgā biju gaisā, kaut tikai pāris minūtes :)
Pulksten astoņos visi dodamies ieturēties Zaķos, kur krogs strādā no desmitiem! Cepuri nost - prieks par šādiem darbiniekiem!
Sārnatē prognoze rāda nedaudz lielāku vēju, laižam visi turp. Un patiesi - pūš labi un dažu minūšu laikā visi piloti gaisā.
Atbrauc vēl kāds tipāžs a la "Es te dzīvoju.", "Es pats, es pats." un mēģina uzstartēt priekšējā startā, kas nemitīgi beidzas ar spārnu priedē. Nu, neko, ja pats, tad pats. Laika gaitā tomēr tiek gaisā un pie pašas malas izpilda dīvainas kustības bez bremzēm rokās...
Tā kā vējš jaušas stiprs un man spārnu augšā novaldīt grūti, dodos startēt no lejas. Oh... pacelties pacēlos, bet pēc tam, pagriezu spārnu prom no jūras un aidā - paliku karājoties ābelē. Un labi, ka tā, jo bija visas iespējas trāpīt turpat netālu mājā vai šķūnītī. Paldies Jānim un vēl kādam puisim par spārna atpiņķerēšanu. Pēc tam, kad izbīlis jau pāri, varēja arī pajokot, ka man no spārna būs ārā jākrata nevis Jūrkalnes smiltis, bet gan āboli.
Bet lidošanas entuziasms nav mani pametis un pēc laiciņa, kad juniors nolikts gulēt, startēju vēlreiz, šoreiz no augšas. Un sanāk! Kāds prieks un līksme! Lidoju vēl divas reizes. Beigās visi jau devušies mājās un lidinos viena pati. Ilgākais lidojums nedaudz pāri stundai un nosēdos vien tāpēc, ka ģimenes vēderi burkšķēja tik skaļi, ka traucēja baudīt klusuma mūziku.
Marta Elste
2011. gada 28. septembris