Ikara sindroms jeb 5km

...variometrs turpina raustīgi pīkstēt un spārns lēkā ka negudrs dzestrajā termālī. Ērgļi paliek zemāk un nedaudz saulē iesilušā variometrā uzrādās +4°C. Dzirdu Ilmāra saucienu rācijā...

10.diena

Labs rīts. Tikko atjēgušies pēc deviņu dienu lidojumiem, nolemjam doties augstāk. Vējš un mākoņi kaut kur kavējas, kalnos jūtams patīkams dzestrums un nezināmas priekšnojautas. Iepriekšējās deviņas dienas lidojam garos lidojumus un kopā ar jaunajiem izejam jau mazus maršrutiņus līdz sarkanajam templim un “bigfeisam”.

Šodien padomā kas cits - alkstam vertikāli. Neliek mieru Ikara sapnis! Aidā! Cik augstu vien var, līdz beigsies skābeklis, līdz sasals stropes vai izdegs saulē paraplāns....

Pirms braukšanas uz startu ienirstam Tibetiešu mūku ceremonijā vietējā klosterī. Šeit ir liela tibetiešu kolonija un indieši liekas pat mazākumā. Skan bungas, metāla šķīvji, balsis, un tas viss tērpos un svinīgā kārtā. Saņemtā emociju un vibrāciju deva lieti noderēs dienas gaitā.

 

Starts ir jau pilotu pilns, jo atbraucam vēlāk kā parasti, bet inversijas šaubās daudzi vilcinās startēt. Mums apstākļi jau ir skaidri - izmantojam logu un ceļamies spārnos, lai paspētu uz visu izrādi. Ilmārs un Krišs dodas Himalajos. Metru pa metram augam virs starta, ejam pa kori uz augšu sniegoto virsotņu virzienā. Jo augstāk ejam, jo spēcīgāki termāļi. Virzamies pa mežiem klātu grēdu dziļāk un dziļāk kalnos pirmā mākoņa virzienā, pilotu paliek mazāk un mazāk, gaiss dzestrāks un dzestrāks. Tumsnīgējo mežu nogāzes paspējušas iesilt ātrāk nekā klintis un pļavas. Ar + 4m/s kopā ar ērgļiem palienam zem agrīnā mākoņa un ceļojums var sākties.

Priekšā paveras mums vēl nezināmas ielejas un bezgalīgas Himalaju virsotnes. Mūsu augstums zem agrīnā mākoņa ir 3,8 km, bet liekas ka esam tik zemu lielo virsotņu pakājēs. Šķērsojam platu ieleju un nonākam pie lielās kailās grēdas, kur strauji uzņemam augstumu. Koku līnija ar tumšo mežotni paliek krietni zem mums kā fons. Koki te vairs neaug - ir tikai augstkalnu pļavas un klintis. Pa kailo grēdu dodamies uz augšu pretī ledaini aukstajai klinšu virsotnei. Paliek ar vien aukstāks un augstāks. Sāk salt pirksti un seja, termāļi paliek neganti un asi. Par fotoaprāta izvilkšanu netaliek laika pat iedomāties, kur nu vēl palist rokas vaļā no vadības auklas, lai tās nedaudz sasildītu. Nelīdz pat ziemas slēpošanas cimdi un sejas maska. Mums pievienojas 3 neizglītoti ērgļi, kas liekas nav redzējuši cilvēkveidīgos gaisā, iekārušos Skytex kuģos ar pīktošu elektroniku un salstošiem pirkstiem. Nākas veltīt pūles, laiku un daļu labākā termāļa serdes, lai liktu tiem saprast ka starp spārnu un kokonā ielīdušo adrenalīna un skaistuma mednieku ir tiem grūti saskatāma stropju sistēma.

 

4,5 km augstumā no aukstuma vai par spīti man atņirdzas GPS. Ilmārs ir jau priekšā pie pašas kores virs pelēkas klints virsotnes ar sniega laukiem un tūlīt sasniegs apaļu ciparu. Variometrs turpina raustīgi pīkstēt un spārns lēkā ka negudrs dzestrajā termālī. Ērgļi paliek zemāk un nedaudz saulē iesilušā variometrā uzrādās +4°C. Dzirdu Ilmāra saucienu rācijā, ka ir jau 5,1 km virs jūras līmeņa sasniegti! Ik pa laikam atgādinu sev ka vajag biežāk elpot, lai mans līdzenuma organisms saņemtu kaut daļu no ierastā skābekļa daudzuma. Uz sekundes daļu iedomājos par nesteidzīgu ieelpu mierīgā vasaras vakarā, pastaigājoties pludmalē ar siltu un blīvu gaisu un: Bāc! sitiens pa spārnu mani atmet atpakaļ 5 km virs jūras līmaņa realitātē.

Skats ir neaprakstāms! Indijas dūmaka ir palikusi tālu ielejās un kalni mirdz kristāldzidrās piesātinātās krāsās un tumši zilās debesis. Klintis, sniegs, ledus, trūcīgais augājs ir ieguvis savas patiesās krāsas. Aizmirstas aukstums un asais dzestrais termālis....

Vaaaaa! Uhhhhhh! Tik skaistiiiiiii!!! Neticami!

 

....... šeit sekoja teksts uz 83 lapaspusēm par to kā tas izskatās, bet to neiekļāvu lēnā interneta dēļ......

 

Sākam apdult no skābekļa trūkuma un dodamies ilgā planējumā uz nākamo grēdu, lai pavadītu vēl laiku šajā augsto kalnu valstībā, bet jau zemāk. Aizejot tālāk no klintīm, gaiss paliek mierīgs un gluds. Ir laiks pievērsties roku sildīšanai un skatu vērošanai visos sīkumos. Tālāk mēs aplidojam 60km loku pa ielejām un grēdām, kur vēl nekad neesam bijuši. Daudzas ielejas nav apdzīvotas, jo ieljas gultne ir virs 3 km virs jūras līmeņa. Tur parādās tikai gani ar kalnu kazu un aitu ganāmpulkiem kad nav sniegs. Saprotam to ka nolaišanās kādā no šīm ielejām dos mums iespēju izbaudīt ceļošanu ar kājām vai uz ēzeļiem dažu dienu garumā līdz tuvākajam autoceļam.Un ar auto līdz viesnīcai Bir būtu vēl pusi diena. Tādēļ turamies ap 4km augsumā un izmantojam visas savas iegūtās XC prasmes, lai jau pievakarē baudītu tradicionālos indiešu un tibetiešu ēdienus uz balkona omulīgajā Bir ciematā dedzīgi humorā apspriežot pavadītās dienas gaitas pie Hot Ginger Lemon Honey.

 

Yeti bija mājās :)


Ikara sindroms 13
Komentāri: 8
    Made by kalichava