Edija piedzīvojumi Nepālā

Nu jau Nepālā pavadīts labs laiks, nolidotas daudzas stundas. Atgriežoties no trekinga, uzreiz varu just laikapstākļu atšķirību starp janvāra un februāra mēnesi.

Sveicieni visiem!

From Nepal.

Janvārī principā sanāca lidināties virs Sarangotas, uz sarkano templi un atpakaļ. Diezgan reti varēja šķērsot ieleju un aizceļot uz Green wall, bet pāris reizes sanāca arī palidināties tur. Stabilās dienās, Sarangotā vispār darīt nebija ko, tādēļ vienu dienu ar šveicieti izdomājām, ka jābrauc uz blakus ielejas kalnu. Pēc vienas vecas kartes atradām, ka tur esot kaut kāds starts, bet diezgan augstu kalnā. Sameklējām taksistu, vienojāmies pa cenu un devāmies ceļā. Nonākot līdz kalna piekājei sākas offroad ceļi, briesmīgā stāvoklī. Sākumā bija jāšķērso viena maza upīte, taksists naudu mīlēdams arī viņu sķērsoja, bet visu apakšu autiņam noskrāpēja. Maza mašīnīte ar viena litra motoru taču nevar braukt pa ceļiem, kuri domāti, labi ja Hammer džipiem. Jāpiebilst, ka taksists brauca pa to ceļu pirmo reizi, jo neviens parasti nedodas uz šo startu, blakus ir daudz ērtāks un labāks take off. Bet nu labi, sākām braukt augšā, protams, kalna ceļš ļoti līkumots, visu laiku apmēram 30% stāvs un ceļa segums - smalkas smiltis, akmeņi, vai dubļi. Brauciena laikā vismaz 5 – 10 reizēs nācās kāpt arā no mazās mašīnītes un palīdzēt viņai uzrāpties augšā pa stāvo bezceļu. Divas reizes apstājāmies, lai atvērtu kaputu un atdzesētu motoru. Tā nu mēs lēnām vilkāmies augšā kādu pusotru stundu, protams, taksists ļoti neapmierināts un dusmīgs uz sevi. Teica, ka nākošajā reizē prasīs trīs reiz lielāku summu par ceļu, bet vispār domājot, ka pēdējo reizi brauc augšā uz šo starta vietu. Protams, līdz augšai mēs netikām, kad vajadzēja apstāties trešo reizi lai atdzesētu motoru, izlēmām atlikušo daļu kāpt ar kājām. Taksistam par mašīnas remontu uzmetām dzeramnaudu un devāmies augšā. Protams, ceļš līdz kalna augšai izrādījās daudz garāks un nogurdinošāks nekā bijām domājuši. Iecerēto pusstundas gājiena vietā, rāpāmies augšā pusotru stundu. Jāatdzīst, ka pēc kāpiena jutos kā noskrējis 100km maratonu, enerģijas praktiski vispār nebija. Augšā apstājāmies pie vietas, kur visapkārt rīsu lauki, trepjveidā, pie tam diezgan šauri platumā. Atradām vienu 4 metrus platu lauku, spārnu nolikām uz augšējā rīsa laukuma un mēģinājām startēt. Vējš nebija pietiekoši stiprs un vispār šāds pasākums ir diezgan bīstams. Mēģinot nostartēt atmuguriski, kāpjoties atpakaļ, protams, novēlos uz nākošo rīsa 2 metrus zemāk. To ir grūti izstāstīt, bet izlēmām, ka jāmeklē cita vieta. Pulkstenis bija ap pus trijiem, principā jau bija par vēlu. Nē nu varēja jau nostartēt vēlāk, bet tad tikai jālido pa taisno lejā. Pakāpjoties vēl augstāk kalnā, atradām mazu ciematu, ar aptuveni 300 iedzīvotājiem – Armala Ryale apm. 2000m augstumā. Pastaigājot apkārt pilsētai, atradām vienu piemērotu starta vietu, pie pašas pilsētiņas, viena pakalna augšgalā uz apļveidīga rīsa laukuma. Bet bijām mazliet nokavējuši lidojamo laiku, pulkstenis ap četriem, tad nu nolēmām, ka jāpaliek pa nakti ciematā. Naktsmājas nebija grūti atrast, jo ap mums bija sapulcējušies kādi 30 ziņkārīgie, pieņemu, ka daži no viņiem vispār pirmo reizi redzēja cilvēku ar gaišu ādas krāsu. Pa nakti palikām tādā kā māla mājā, kur grīdas un sienas no māla taisītas. Bez elektrības un bez ūdens sistēmas, viss kā pieklājās tradicionālā Nepāliešu ģimenē.

Nākošajā rītā, paēdām brokastis un devāmies uz startu. Tā kā sestdienās Nepāliešiem ir brīvdiena un skola arī nenotiek, mums sekoja kādi 50 cilvēki. Bērni, vectēvi, vīri brieduma gados, sievietes…. nu baigais burziņš. Nonākot startā un izklājot spārnu izrādījās, ka starta vieta ir par mazu. Atkāpšanās vieta bija apmēram 3 metri, tad seko nākošais rīsa lauks divus metrus zemāk. Bet diezgan veiksmīgi atradām atrisinājumu. Palūdzām lai vīri paceļ spārnu gaisā cik augstu vien var. Tā nu aiz mana spārna nostājās seši vīri, disciplinēti izretojās un pacēla manu spārnu, tādā veidā ietaupot manu atpakaļ atkāpšanās ceļu. Pēc desmit minušu gaidīšanas, beidzot atnāca arī vējš un diezgan veiksmīgi izmantoju momentu. Pacēlu spārnu, izgriezos uz priekšu un palēcienā, veiksmīgi nostartēju. Sajūtas jau interesantas, ka tevi pavada vesels bars ar cilvēkiem, jutos kā raķete, kura dodas ceļojumā uz kosmosu. Diezgan ātri atguvos un sāku iepazīt jauno vietu, lidoju taisni gar kalna nogāzi un meklēju termāļus. Jāpiebilst, ka mēs nostartējām no 2000m, tātad termāļi ir daudz spēcīgāki nekā Sarangotā. Vienā vietā virs pilsētas uzskrēju uz spēcīgas vēja plūsmas, apmēram 5m/s tā virzījās augšup. Bija rīts, termāļi diezgan šauri un pēc brīža jau izkritu no viņa arā. Mēģināju iecentrēt ar strauju pagriezienu, tad atkal spārns aiz manis, straujšs kāpiens augšup un nākošajā mirklī spārns uz priekšu un es kā akmens krītu lejā. Diez ko man nepatika tā vieta, bet es nezinu kādēļ turpināju ņemties pa turieni. Meklējot jaunus termāļus, mēģinot izgriezties, agresīvi krītot arā un nestabili ejot iekšā, tā nu es ap to vietu lidinājos kādas 10 minūtes līdz vienā mirklī nostādīju taisnu kursu uz priekšu gar kalna augšdaļu. Kādus 30 metrus pa kreisi un 50 metrus uz leju atradās pakalna augšdaļa, ar vienu mazu rīsa lauciņu pašā kalna galā un pilsētiņu aizmugurē. Lidoju paralēli pakalnam, klusums saulīte spīd, pēkšņi trieciens, jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Ātri paskatījos uz augšu, spārna viena puse aizlocījusies pa kādiem 70 vai 80 procentiem. Momentā pārmetu svaru uz paralēlo pusi, mēģinu raustīt bremzes pusē, kura aizlocījusies, bet bija jau par vēlu. Spārns bija iesācis pagriezienu pa kreisi uz kalna pusi. Ātrums ar kādu traucos lejā palielinājās, palūkojos uz kalna pusi, zibenīgā ātrumā tuvojos kalna priekšgalam ,kura virsotnē atradās rīsa laukums. Spārna stāvoklim vairs nespēju koncentrēties, jutu tikai kad spārns iztaisnojās, skatos kā sekundes simtdaļās es tuvojos zemei. Tāds adrenalīna brīdis, bailēs aizturu elpu jau gaidu triecienu, bet gandrīz nokļuvis līdz zemei tomēr tai nepieskaros. Nākošajā mirklī es jau sāku kustību augšup, kā tas parasti notiek pēc strauja pagrieziena uz leju. Par laimi, rīsa lauks atradās kalna priekšgalā un aiz tā sekoja strauja nogāze. Tātad pēc sekundes, kad mana uzkabe bija apmēram no trīs līdz piecu metru augstumā no zemes, es jau atrados drošā augstumā. Finālā es nokompensēju knābienu un devos projām no nemierīgās vietas. Pēc bīstamās asimetrijas vairs nespēju koncentrēties lidojumam un pa taisno devos lejā uz ieleju, lai atrastu vietu kur piezemēties. Pa ceļam aizdomājies, neuzmanības pēc iekļuvu rotora zonā, bet no tās veiksmīgi un ātri tiku laukā.

Šis stāsts gan ir par Janvāri. Runājot par Februāri, pašlaik klimatiskie apstākļi ir vienkārši perfekti lidošanai. Lielākoties mākoņu bāze ir ap 2600m, termāļi pēc pulksten 12iem lielākoties ir diezgan plati un stabili. Vidēji ceļ ap 3m/s

Uz Green Wall nav nekādas problēmas aizlidot, kā arī atlidot atpakaļ. Vienu dienu pēc Green Wall uzņēmu augstumu virs lake side, apmēram 1000m un aizlidoju virs baltās stūpas. Pagrozījies tur, devos tālāk pa kalna kori līdz ezera otram galam un tad šķērsojot ieleju piezemējos Blus sky landing vietā. Tikai vakarā uzzināju, ka no lake side puses lidot uz balto stūpu nav īpaši prātīgi, jo diezgan bieži tur kursējot helihopteri. Helihopteru neredzēju, tā ka viss ok! Tagad ir plāns kārtīgi izpētīt Green Wall un tik tiešām, Sarangotā darīt nav ko šajā mēnesī. No Green Wall var iet lieliskos maršrutos un ceru, ka drīzumā arī aizlidošu kaut kur tālāk. Tā ka, ja kāds vēlās labi palidot, droši brauciet uz Nepālu. Februāris un Marts ir labākie mēneši šeit.

Šeit atrodoties diezgan daudz laiku veltu domāšanai, filozofēšanai... un kā jau tam vajadzētu notikt ir radušās daudzas jaunas idejas. Arī saistībā ar lidošanu un paragliding Latvijā. Ar Juri dzerot tēju izdomājām, ka Latvijā būtu jāuzbliež take off tornis. Varbūt varētu pārtaisīt Siguldas skata torni, par lielisku starta vietu. Vai arī palūgt Eiropas Savienības finansējumu priekš, Latvijas aviācijas attīstības. Esmu arī izdomājis kādam tornim jāizskatās. Viņam ir jāatrodas uz kāda pakalna, pēc iespējas augstāka. Augstumam vajadzētu būt apmēram 200m, jo augstāk, jo labāk. Tā lai varētu noķert kādus termālus, vai kaut vai pa burbuļiem uzkāpt līdz termāliem. Uz torņa augšgala būtu jābūt lielai platformai, kuru varētu ar mehānismu palīdzību grozīt, attiecīgi pret vēja virzienu. Puse no platformas būtu jānožogo ar spēcīgu tīklu, lai stiprās brāzmās pilotu ar visu spārnu nenopūstu lejā. Tīkla pusē platformas grīda varētu būt 30% vērsta uz augšu, lai nostartēt vieglāk, tā ietaupot arī atkāpšanās distanci. Pats tornis, labi ja atrastos blakus ezeram, tad pavērtos arī iespēja mācīties Siv kursus.

Torni ar laiku varētu atpelnīt, izmantojot to kā tūrisma apskates objektu, view point. Ja vieta kļūtu pietiekoši populāra, tad varētu sākt domāt par cafe un kempinga būvniecību blakus tornim. Šāds tornis sniegtu ļoti daudz plusus, pirmkārt jau, jebkurš pilots varētu doties uz turieni, dzīvot teltī un lidot katru dienu vasaras mēnešos, cik ilgi vien vēlās, ja ,protams, laika apstākļi to atļauj. Cik zināms Latvijai patīk izcelties ar vareniem arhitektūras projektiem, tad kāpēc gan neuzbliest aukstāko torni, kurš būvēts no koka.

Bildēs -

nr.1 var apskatīt ciematu Armala Ryale

nr.2 take off pie ciemata (no augšējā pakalna nestartējām, jo apakšā bija elektrības līnija)

nr.4 mākoņu bāze janvāra sākumā

nr.15 tas ir Linards

Edijs