Ceļojums uz mākoni jeb 935m Jūrkalnē
Šis stāsts ir jau par dabas neizmērojamo skaistumu un cilvēkiem kas tur nonāk. Deviņi piloti un divi topošie piloti satikās sestdien agri no rīta Sārnatē, lai vienotos lidojumā.
Viss sākās 7:10. Pirmie piloti paceļas gaisā un iejūtas agrajā rīta dinamikā. Vējš uz kantes 6-8m/s. Vējš ideāls, bet mainīga virziena un stipruma. Neierasti, bet labi. Jokaini, bet pie bākas meža virziens viens un pa kreisi uz Zaķiem virziens lenām izmainās. Aidomīgi - vēja ģenerators rāda pavisam citu virzienu. Virs jūras veidojas gubu mākoņi kā Krustpilī, kad lidojam XC. Vējš tos nopūš iekšzemē un tie lēnām izplēn. Lidonoties gar kantaino Sārnates bāku, aplidojot pilotus un dzenoties pakaļ kaijām vēroju mākoņus un domāju par lidošanu, par maršrutiem un plūsmām, kas notur mūs gaisā. Ar Dzintaru lidinamies gar bākas mežu kur parasti vislabāk tur. Augstums variē 30-50m. Lieliski, nav jaskrāpējas gar nogāzēm un viens otram netraucējam. Brīvība. Drīz jau lido visi. Kas visu laiku gaisā, kas tennējas nostartēt. Ar vien vairāk sevi piesaka jūras „aitiņas”, turklāt tās stājas rindās un iet iekšzemes ganībās. Mākoņu ielas. Bez ilgas vilcināšanās sevi iedomājos esam makoņu ielā un dodamies kopā ar baltajām ilūzijām nezināmos tālumos. Sapņaini lidoju, vēroju tos ejam pāri, kā lielos brāļus, ar kuriem var spēlēties, ja esi gana apķērīgs un ātrs. Lenām izprotu kas notiek. Iepriekšējā dienā pāri Latvijai pārgāja aukstā atmosfēras fronte. Atdzesēja gaisu un iekšzemi, bet jūra joprojām ir silta. Pedējo divu nedēļu laikā bija silts un saulains laiks, kas saslildīja jūru. Rīts ir vēss, bet gaisā ir patīkami silts un siltais jūras gaiss nes plūsmas. Arvien vairāk parādās kaijas un ievēroju ka tās nelido taisni kā parasti, kad ir vienmērīgs dinamiks, bet apstrādā plūsmas ar apļveida lidojumu, ko es arī labprāt darītu, ja vien es būtu kaija. Atliek vien pacēlumos staigāt astotniekus, lai tiktu vēl mazliet augstāk.
Laidojumi turpinās. Lidoju pretī Dzintaram virs bākas meža un pamanu ka viņa spārnu straujāk piepaceļ plūsma. Dzintars, iegūstot dažus metrus, tai izplanē cauri un turpina lidot man pretīm. Saprotu, ka vēlos to plūsmu pamēģināt un lidoju tieši uz to pašu vietu. Sākumā liekas ka plūsma ir līdzīga visām citām, bet pēc dažām sekundēm saprotu, ka tā ir plašāka kā citas un tajā var brīvi grozīties un saglabāt pacēlumu. Mmmm... forši. Jūtu ka iegūstu augstumu, mani pārņem gandarījums, ka izdodas noturēties pacēlumā. Uzmetu aci GPS un redzi, ka esmu jau 70m augstumā. Lieliski, varbūt tikšu līdz 100m. Garām zem manis lido atpakaļ Dzintars, bet plūsma iepriekšējā austumā jau vairs nav.
Turpinu grozīties un ik pa laikam uzmetu acis GPS. Katrs skatiens mani iepriecina vēl vairāk un vairāk. 80.... 100....130... prātā iešaujas ziņa no foruma par 143m Jūrkalnē....150.... jau neskatos GPS un saucu sajūsmas saucienus rācijā un debesīm....250..... 290... mani pārņem satraukums un milzīgs prieks par šādu augstumu Jūrkalnē. Varbūt esmu pirmais kas paceļas tik augstu šeit. Jūras viļņi saplūst smalkā ņirboņā un liekas satinguši. Sāk palikt vēsāks. Vairs negrozos – turos pret vēju un jūtu ka mani joprojām ceļ. Virzos lēnām tuvāk mākoņu ceļam, kur sevi iedomājos tur zemu lejā lidojot agrāk no rīta. Izlidoju cauri vienai mākoņu ielai...550... augstāk ir otra, ap 1km. Es turpinu celties. Nespēju tam noticēt. Sajūta ka dodos mājās pēc pavadītas dzīves uz zemes :) Dievīga sajūta! Beidzot ieslēdzu arī variometru, lai saprastu cik tad īsti ātri ceļos. Tas tik pīkst, turklāt patīkamā tonī. +2-3m/s. Oho! Kā liftā. Stāvi un skaties kā pilsēta pazūd zem debesskrāpja, bet te esi tikai tu, jūra, vējš, mākoņi un tavs uzticamais paraplāns. Gribas šajā brīdī tam dot precīzāku vārdu „lidspārns” nevis „para-plāns”. Tagad vismaz pie sevis saukšu to par īstu lidaparātu, jo mēs patiešām lidojam nevis para-planējam!
.... 700.... Ak Dievs! :) sajūta, ka drīz varēsim aprunāties, liekas ka Tu te augšā mīti, jo te ir tik skaisti.... 800.... man liekas ka neesmu to jau pelnījis, esmu taču atbraucis uz Jūrkalni, lai pienācīgi zem 100 metriem palidotu dinamikā kopā ar visiem bariņā, ievērojot gaisa satiksmes, bara un fizikas likumus... Ak! Paldies... 900... esmu zem makoņu ielas starp, virs un zem mākoņiem. Skaistums bezgalīgs. Pelēkas ēnainas miglas pikas man traucas garām kopā ar lielo makoņu ceļu. Esmu kā akmens upē, tā plūst un nes visu man garām. Pie 935 metriem bezgalīgais pacēlums apsīkst un iestājās miers. Tur tālu lejā uz tā lielā zilā un zaļā robežas sēž mani draugi un vēro mani pie tā lielā baltā pelēkā kā mazu zilu punktiņu.
Jau kādu gadu mans sapnis bija doties maršrutā no Jūrkalnes un saprotu, ka šis varētu būt tas brīdis. Vēroju perspektīves aizlidot. Plūsma izbeidzās vai arī es to pazaudēju. Apkārt kūtri satinguši makoņu vāli, es giežos atpakaļ uz draugu pusi, esmu krietni tālu. Tikai vēlāk saprotu ka esmu aizslīdējis ar plūsmu pa vējam un augšā virziens ir jau cits. Paveros uz iekšzemi un redzu drūmu perspetīvu paraplāna pilotam – tuvākie 10km purvi un meži. Dodoties līdzi pa vējam irstošajiem gubiniekiem, liels risks iepērties uz visu dienu kādā no neskaitājamiem mežu kvartāliem. Dodos atpakaļ uz starta pusi, no kurienes varētu startēt uz iekšzemi ar mazāk mežu masīviem. Meklēju plūsmu, bet ir liels prevējš un mani sēdina lejā.
Esmu saniedzis nebijušus augstumus 935m Jūrkalnē brīvajā lidojumā - sirdī gandarījums. Apjaušu ka pāreja uz īstu maršrutu iekšzemē ir vēl nereāla, jo vēl agrs – astoņi no rīta un zeme vēl nav ieslilusi termāļiem. Gaisā būtu jagaida vēl 2 stundas līdz tas būtu iespējams. Turpinu karāties pretvējā ar skatu uz silto, balto gubinieku pilno jūru. Mākoņi joprojām ir tikai virs jūras un sajūta ka šodien varētu doties XC virs lielajiem ūdens plašumiem. Tikai pretvējš to neļauj pat mēģināt. Stāvu praktiski uz vietas. Nolemju doties atpakaļ uz bāku un ja būs plūsmas mēģināšu doties pa vējam. Pa vidu vēl uzķēru plūsmas līdz 400m, bet joprojām mežu masīvs priekšā. Tā arī lēni atlidoju atpakaļ uz bāku un nosēdos pludmalē pie savējiem. Neticami, ka biju tik augstu....
Lidojumi turpinājās, bet dabas brīnumi nebeidzās. Ap deviņiem viena makoņu iela nāk tieši virs mums un pamanam no mākoņa tumšās apakšas griežamies spicīti – īsts virpulis. Apziņoju cienītos pilotus, lai seko līdzi un ir uzmanīgi vai labāk piezemējas. Visi smaida :), kas tad tur tads nieks vien ir – turpina lidot. Pec minūtēm „nieks” kļūst garāks un ir tieši virs galvas. Jūrā griežas virpuļa pēda un gaisā rauj ūdeni. Viens mirklis un pēda pārskrien pāri stāvkrastam, uzraujot gaisā smiltis, izmētajot 3 lidojošus paraplānus. Janis nopūsts pļavā, Sandijs iepurināts gandrīz jūrā un Dzintaram pie piezemēšanās satīts spārns. Viss labi – virpulītis vēl diezgan mazs un tikai maliņa ķēra :) Pilotiem acis gan bij` lielas :)
Par to kā vel gāja Jūrkalnē, prasiet vēl pārējiem 7 pilotiem un 2 topošajiem pilotiem.
Jetijam prieks lidot!
Lidojuma taciņa skatāma šeit:
http://www.xcontest.org/latvia/en/flights/detail:krisjanis.sietins/15.8.2009/04:15
Krišjānis
