Ai bailes, bailes...

Kādas jautras ģimenītes izkleides plivinoties Rīgas debesīs!

Psihoterapeite no ASV - Virdžīnija Satīra, kas veikusi milzu ieguldījumu ģimenes terapijas attīstībā, reiz paudusi viedokli jautājumā par to, kas nepieciešams cilvēkam, lai viņš varētu labi justies.

Un pats pirmais teikums skan sekojoši: „Lai cilvēks varētu labi justies, tam jābūt brīvam!”.

Mūsu ģimenes stāsts sākas ar to, ka mans brālis arī ir cilvēks. :) Un šim cilvēkam š.g. 20.augustā apritēja, kā viņš pats saka – „kvartiņš”. Pirms 25 gadiem minētajam cilvēkbērnam piešķīra to godu „tapt uzrunātam” Jāņa vārdā. Jānim ir draudzene Elīna, kura jau kādus trīs mēnešus pirms dzimšanas dienas svinībām sāka domāt, meklēt un izjust – ko Jānim uzdāvināt dzimšanas dienā tādu, lai dāvana nestāvētu skapja augšā glāzes komplekta izskatā, bet lai tā sagādātu patiesu prieku, neviltotas emocijas, brīvības sajūtu un pats galvenais – lai tā sagādātu pārsteigumu, kas ilgi paliktu atmiņā. Elīna ilgi meklēja.... , ilgi domāja ... , ilgi svārstījās – kas būtu tas, ar ko puisi varētu pārsteigt viņa nozīmīgajā jubilejā? Kāpēc nozīmīgajā? Tā nu ir sanācis, ka Jānim ir vecākā māsa, kura, savukārt, savu dzimšanas dienu piedzīvo četras dienas pēc Jāņa dzimšanas dienas. Un līdz šim brīdim kaut kā vienmēr bija sanācis tā, ka māsa svin savu dzimšanas dienu – kā svētkus, bet „sīkais” vienmēr ir bijis spiests „svinēt kopā”. Jo svinēt kopā taču ir daudz „ērtāk”, „jautrāk” un arī lētāk. Par cik māsa ir vecāka..., ar vairāk darba kolēģiem, vairāk paziņām un draugiem, tad arī visa svinēšana, lai gan it kā notika „kopā”, taču vienmēr bijusi vairāk „uz māsu orientēta un tendēta”. Tieši „ceturtdaļgadsimta” skaitlis pamudināja Jāni svinēt savu dzimšanas dienu atsevišķi no māsas un „pēc pilnas savas programmas”.

Elīnas vēlme sameklēt Jānim oriģinālu, iespaidīgu un atmiņās paliekošu dāvanu nebūt nebija viegls uzdevums, jo Jānis pēc savas būtības ir „ekstrēmists” un „dinamiski raibai dzīvei atvērts cilvēks”. Savā dzīvē jubilārs jau bija paspējis izlekt gan ar „gumijām” Siguldā no vagoniņa, gan izlēkt ar izpletni, iziet niršanas kursus un izbaudīt zemūdens niršanas priekus, kā arī puisis nopietni aizraujas ar enduro. Kad Elīna uzzināja http://www.adrenalins.lv par iespēju „tandēmā izlidināt” cilvēku ar paraplānu, uzreiz saprata – ir trāpīts ne tikai desmitniekā, bet arī simtniekā. Un Jāņa dzimšanas dienas svinību stāsts var sākties.   

Bet nu – mazliet atgriezīšos pie Virdžīnijas Satīras domu graudiem par cilvēka labajām sajūtām. Tātad, - lai cilvēks varētu labi justies, tam jābūt brīvam. Dāvana – lidojums ar paraplānu – bija fantastisks veids, kā pārsteigumā sagādāt un pasniegt cilvēkam brīvības sajūtu, palīdzēt izrauties no ikdienas rutīnas, uzdāvināt jaunas emocijas un pieredzi. Protams, var nedēļām ilgi diskutēt un strīdēties par terminu „brīvība” un „iekšējās brīvības sajūta”..., kas mums to sniedz..., kas tā ir..., kad un kur mēs to iegūstam..., kāpēc visa cilvēce par to runā, bet tikai retais to spēj aprakstīt... , ... tamlīdzīgas filozofiskas un dziļas pārdomas šoreiz atliksim. Šī stāsta ietvaros runa ies par brīvības sajūtu – vārda tiešā un praktiskā nozīmē, neaizejot tālu no praktiskās sadzīves un ikdienas lietām, proti, Jānim tika nolikta konkrēta diena – viņa dzimšanas diena..., tika pateikts konkrēts laiks..., kad viņa divdesmit piecus gadus vecā pēcpuse tiks burtiskā nozīmē pacelta augšā no zemes (kā vēlāk uzzinājām – viņa pēcpuse patiešām tika pacelta veselu 450 metru augstumā), viņa kājas tiks atrautas no zemes..., tiks mainīts viņa „skatiena leņķis” un tas uz pilsētu lūkosies „pārmaiņas pēc” - no augšas uz leju. Šāda veida brīvības sajūta tika plānota jubilāram viņa „divdesmitpiecos”.

Par dāvanu Jānis tika savlaicīgi informēts – jau pirms dzimšanas dienas, lai puisis varētu laikus ieplānot dienas notikumu gaitu. Un notikumu gaita noritēja sekojoši – savas dzimšanas dienas pēcpusdienā Jānis sēdās mašīnā, kurā līdzi brauca „pavadošo viesu svīta” – draudzenes, mammas un māsas izskatā, un mēs visi devāmies Rumbulas virzienā. Ceļā uz Rumbulu, visas trīs sievišķā dzimuma pārstāves jutās iekšēji saviļņotas un emocionāli pacilātā garastāvoklī, proti, minēto trīs sieviešu „iekšējie velniņi” klusībā bija sākuši savā starpā dziedāt „korī”. Un minētajam „kopkorim” diriģents diktēja sekojošu pamata toni: „Viņam, nabagam, šodien jālido ar „para...” kaut ko... , mēs sev dāvanā gribētu saņemt tikai ne to... Ai, cik mēs iekšēji varam justies mierīgas un „skaistas”, un varam priecāties, fotografēt un filmēt Jāņa bailes - kā īstas maitas”! Mūsu, sieviešu, galvās skanot minētajam emocionālajam fonam – mēs sasniedzām galamērķi. Laiks ārā bija fantastisks. Skaidras, tīras debesis, viegls vējiņš un saules stari.

Iebraucot „lidlauka teritorijā” mūsu uzmanību jau pa gabalu piesaistīja viens „trakais”, kurš attālākajā nostūrī „turēja gaisā slima un „nevesela” izskata pūķi” un centās to novaldīt. „Pūķis” viņu te klausīja, te neklausīja un es tam visam neredzēju nekādu jēgu. Tad „trakie” nomainījās un „pūķi” sāka vadīt meitene. No malas skatījāmies notiekošajā un mūsu – dāmu „kopkorim” prātā ienāca jauna dziesma: „Ar mani atkal runā kaijas” – tādā nozīmē, ka abi šie cilvēki mums likās „ar putniem”. Proti, kāda jēga – stāvēt tukšā lidlauka teritorijā, pļavas malā, „lauzt sev sprandu” – visu laiku skatoties uz augšu un turēt rokās striķīšus, kas atgādina „leļļu teātra” darbības principus un pie visa iepriekšminētā – stāvēt, smaidīt un pašiem justies apmierinātiem.

Gāja laiks un „trakie” sāka vairoties. Viena pēc otras klāt sāka piebraukt mašīnas, no kurām ārā kāpa „normāla izskata” cilvēki . Šoreiz nediskutēsim par terminu „normāls cilvēks” un kādas ir minēto cilvēku „pazīmes”, taču skaidrs tajā brīdī bija viens – uzsākās kaut kāda kustība un „Process ir sācies... un drīz kaut kas notiks.”

„Trako pārītis”, kurus ieraudzījām lidlaukā pirmos - bija nolaiduši zemē savus „pūķus”, savukārt, - lidlauka otrā malā – pretējās puses pļavā savas sprandas mocīja jauni „trakie”.

Savukārt pa „mūsu pļavu” rušinājās spīdīga „kafijas termo krūze”, kuras saimniekam mugurā bija brūna jaka un uz acīm – saulesbrilles. Tajā brīdī – ieraugot šo cilvēku, manas muguras smadzenes teica priekšā: „Šamējais ir aptaurēts.” Šī bija pirmā reize, kad, kā vēlāk noskaidrojām, ieraudzījām pilotu un instruktoru Pēteri. Nezinu, kā tieši, bet skaidrs bija viens: „Viņš ir viens no „viņiem”.”

Gaisā bija jūtams satraukums. Nē, puisis brūnajā jakā un saulesbrillēs ar spīdīgo kafijas termo krūzi izskatījās pavisam mierīgs un smaidīgs – ik pa laikam viņš pārmija dažus vārdus ar citiem cilvēkiem, smaids un miers viņa sejā bija nesatricināmi. Satraukums bija mūsu ģimenes „lidlaukā”. Kad prasījām jubilāram, kā viņš jūtas, vai nav bail, tad saņēmām atbildi, ka „it kā nekas īpašs”. Tai pat laikā mans iekšējais velniņš triumfēja, jo es redzēju, ka Jānis „trīcina” savu kreiso kāju. Man bija skaidrs – mērķis ir sasniegts! Jubilārs ir satraukuma..., neziņas.... un gaidu pilns...Viņu varētu žņaugt pļavas malā, viņš nekad tieši nepateiktu: „Man ir bail”, taču kopējais sajūtu „zupas katls” tikko bija uzlikts uz gāzes un ūdens tajā sāka pamazām silt.

Ūdens minētajā „sajūtu zupas katlā” sāka sakarst tajā brīdī, kad pļavas malā ieraudzījām meiteni, kas neapšaubāmi piederēja „aptaurēto kārtai”, proti, viņa bija viena „no viņiem”. ŠAI MEITENEI BIJA LAUZTA KĀJA UN VIŅA STĀVĒJA UZ KRUĶIEM !!! Un izskatījās viņa tikpat piederīga „viņiem”..., tikpat mierīga, smaidīga un apmierināta, kā puisis brūnajā jakā! Cilvēkam no malas ieraudzīt ko tādu ir zināmā mērā „kultūršoks”, proti, lauzta kāja, saliekamais krēsls un kruķi – un tas viss Rumbulas lidlaukā, pie paraplāniem... , ar sajūsmu un smaidu sejā veroties debesīs. Mēs nospriedām, ka visi cilvēki, kas ir piederīgi šai „paraplānu” tēmai, acīmredzot, ir „atsaldēti” un ka, principā, mums vienkārši ir jāvēro – kas notiks tālāk un ne par ko nevajag brīnīties. Mūsu iekšējais „kopkoris” varēja vienoties jaunā dziesmā: „Trakiem pieder pasaule!”.

Pēc brīža sākām prātot, kas notiks ar „jauniesaucamajiem” – kur viņiem jāiet, ko ar viņiem darīs un kāds Liktenis viņus sagaida. Tai skaitā - kas sagaida Jāni? Ilgi nebija jāgaida, jo pļavas malā parādījās vēl viens „viņējais”. Kā vēlāk noskaidrojām – pilots vārdā Dzintars. Un Dzintars teica liktenīgos vārdus: „Lidot gribētājiem jānāk šeit.”

Kā žurka no bēgoša kuģa – ar videokameru rokās es distancējos no notiekošā, lai nekļūtu par galveno varoni filmā: „Я сошла с ума.” Kā palēninātajā filmā skatījos kā mans brālis tiek ietērpts sadomazohistu tērpā ar dažādiem striķīšiem..., kā viņam uz muguras tiek uzvilkts pustukša izskata „kartupeļu maiss”. No malas izskatījās, ka vēl viņam vajadzētu uzvilkt lateksa zābakus, ja varētu atrast Jānim atbilstošu 45-o kājas izmēru, iedot rokās pātagu un viņš varētu skriet šādā skatā pa Rumbulas lidlauku no visas sirds skaļi kliedzot: „Sit man, sit man, dari man sāpes! Es būšu Tavs vergs. Es darīšu visu, ko Tu liksi. Un pa pastu es Tev nosūtīšu savas biksītes.”

Tieši tā tas viss arī notika. Dzintars bija „saimnieks”... Nosvērts, mierīgs, zinošs, pārliecināts... Jānim tika izstāstīta instrukcija... un lidojums pretī brīvībai varēja sākties. Es tikai nevaru izšķirties, kurš no viņiem bija „vergs” – Jānis vai „paraplāna kapuce” – vai kā to plīvojošo „verķi” vajag saukt... Katrā ziņā – ļoti strauji mana brāļa divdesmitpiecus gadus vecais ķermenis un Dvēsele tika pacelti debesīs pretī saulei, vējam un bezsvara stāvoklim. No zemes es nedzirdēju kā viņš kliedz un vai viņš kliedz..., es tikai apbrīnoju Dzintara ausis par pacietību, izturību un rūdījumu. Dzintars zina par ko iet runa. :)

Uz zemes no malas vērojot notiekošo, vienīgais, kurš izskatījās puslīdz normāls šajā situācijā – bija Jāņa draudzene Elīna. Meitene triumfēja. Triumfēja, ka mērķis ir sasniegts, ka Jānis no bailēm patreiz noteikti jau ir nodevis biksēs visas iespējamās analīzes, un ka dzimšanas dienas dāvana ir izdevusies. Ar sajūsmu filmēju un smējos par meitenes komentāriem brīžos, kad Dzintars augšā gaisā testēja Jāņa kuņģa saturu, veicot visādus akrobātiskus trikus, kuru nosaukumus saprot tikai „Viņi”. Smējos tāpēc, ka Elīna nenojauta, ka pirms Dzintars „uznesa” Jāni skaistajās debesīs, Jānis bija parūpējies par līdzsvaru un taisnīguma principa ievērošanu. Proti, pirms Jāņa kājas atrāvās no zemes, tika pieņemts lēmums, ka nākošais cilvēks, kam stāv priekšā sadomazohista tērps un analīžu nodošana - ir Elīna.

Nav iespējams aprakstīt sajūtas jeb „enerģētisko fonu”, kāds valdīja visapkārt tajā brīdī, kad Dzintars bija „nosēdinājis” Jāni atpakaļ uz zemes – sveiku un veselu.... Ir grūti aprakstīt arī to, kas virmoja gaisā, kad Elīna uzzināja liktenīgos vārdus: „Elīna, Tu esi nākošā!”... un kad meiteni pārņēma neziņa un neizpratne par notiekošo, jo nomainījās piloti. Uz brīdi mums visiem „uzkārās smadzeņu softs”, jo, nesaprotamu iemeslu dēļ Dzintars novilka sadomazohista tērpu, bet Pēteris to uzvilka. Sapratām, ka „šamējais patiešām ir aptaurēts”. :) Īpaši pēc tam, kad ar platu smaidu sejā mēs no viņa uzzinājām, ka „katru ceturto lidot gribētāju” vizinot skolnieks, un ka puisim brūnajā jakā vienkārši arī griboties izlidot, un ka tāpēc viņš velk mugurā sadomazohistu aprīkojumu, un ka viņam nav pilota licences un tamlīdzīgi. Protams, ka mēs sapratām, ka „trakie joko”, taču brīdī, kad Pēteris prasīja Dzintaram – kur, kas un kā ir jāsprauž klāt pie sadomazohistu tērpa, tad es pēkšņi atcerējos izrādes nosaukumu: „Ķersim ķertos” un man gribējās mukt projām. Ik pa laikam atgādinot sev, ka es esmu drošībā, un ka man nebūs jāvelk lateksa zābaki un jāstaigā ar pātagu pa Rumbulas lidlauku, es ļāvos Elīnas apcelšanai, komentēšanai un vienkārši filmēšanai.

Ir viena lieta, kas palīdz „noķert” šo sajūtu atblāzmu, kas palīdz kaut uz mirkli atsaukt atmiņā tā brīža netveramo gaisotni... un tā ir John Mayer dziesma: „Free fallin”. (iesaku kaut vai „youTube” uzreiz viņu atrast un sākt klausīties pirms lasīt tālāk). Klausoties šajā dziesmā..., atsaucot atmiņā to vakaru ... varētu mēģināt sekojoši aprakstīt iegūto pieredzi: „Tajā visā ir kaut kas no mežonīgā..., no dziļi pirmatnējā... , no Lielā Skaistā... Kaut kas no dabas..., kaut kas no putna spārnu atvēziena radītās vēsmas uz sejas... , kaut kas no Dievišķā..., kaut kas no „ellišķīgā”..., kaut kas no pirmā seksa  ... un kaut kas no nāves bailēm..., kaut kas no bērnības... un sapņiem..., kripatiņa Laimes un dziļas, pamatīgas iekšējas brīvības ...” 

Lidojumi beidzās... mēs pateicām paldies un aizbraucām... Jānis un Elīna patiešām bija izlidojuši, fiziski nolaidušies uz zemes un sēdēja mašīnā...  Dzimšanas dienas dāvana bija izdevusies un process bija beidzies...

Taču viņi abi nebija paspējuši „ielaist” savus plaši izplestos spārnus... un tie pieskārās man... Kad mēs bijām jau Salaspilī..., tad mamma bija tā, kas pārtrauca klusumu, ieskatījās man sejā un pateica Jānim, lai griež riņķī mašīnu... Mēs braucam atpakaļ !

Mēdz teikt: „arī suns izgriež savu kažoku uz otru pusi”.... Es negribētu sevi saukt par kuci, taču tajā brīdī es sapratu, ka saņemšu atpakaļ pilnīgi visus dzēlīgos komentārus, kurus vēl pirms stundas bravūrīgā veidā veltīju viņiem. Sapratu, ka tagad pienākusi mana kārta nodot analīzes.

... Mans stāsts ir nedaudz atšķirīgs no Jāņa un Elīnas. Es nekad mūžā neesmu lekusi ar gumijām no vagoniņa... Atklāti runājot, esmu teikusi, ka vienīgā mana vēlme būtu lekt no dīvāna ar apakšbikšu gumiju rokās... – tā būtu mana stihija! Nekad mūžā neesmu lekusi ar izpletni un neesmu jutusi šādu nepieciešamību. Teiksim tā – man ir savs „skarbs” viedoklis par cilvēkiem, kuri aizraujas ar ekstrēmām lietām..., visu dzīvi esmu sevī nesusi dziļu pārliecību un savu nostāju par cilvēkiem, kuriem nepieciešama adrenalīna deva... Man ir bijusi sava pieredze, kuras rezultātā manī ir radies un nostiprinājies šāds viedoklis. Augstākā iekšējā cīņa un mans personīgais sasniegums – pārvarēt nāves bailes no ūdens un iemācīties peldēt...  

... Te nu es stāvēju – Rumbulas lidlaukā, pļavas malā... sava brāļa dzimšanas dienā..., četras dienas pirms savas dzimšanas dienas... ar „uzkārušos” skaņu plati manā galvā: „Ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes...” .

... Sajūtu ziņā stāvēju pilnīgi kaila savu baiļu un pilnīgi „ķerto” cilvēku priekšā, kuri lido - sēžot gaisā „karājošamies” pamperī ar jumtiņu virs galvas, ģērbušies sadomazohistu tērpā. Šiki, nu!   

... Es izdzīvoju... :) ... Pirms tam gandrīz „aizgāju” ar miokarda infarktu, jo tās nebija vienkārši bailes... ... Tās bija paniskas bailes... ... Nē, tās nebija paniskas bailes... , tas bija viss kopā... ... Tas bija TAS salikums....

... Neviļus man prātā nāk viens domu grauds: „Ko sakot jaunava pēc pirmās nakts?” Viņa sakot: „Viegli tas nebija un skaisti arī nē.” Pie līdzīgas atziņas nonācu arī es... tad, kad sapratu, ka esmu uz zemes un ka esmu dzīva. Taču otrā atziņa, pie kuras nonācu pēc tam, kad biju jau mājās arī ir tāda pati, kā tai jaunavai, proti, - „Lai saprastu - kas tas ir, kā īsti tas notiek un lai tas sāktu sagādāt  prieku, - ir jāmēģina vēlreiz.” Pie identiska secinājuma nonāca arī Jānis un Elīna. Tas ir kā vīruss, ar kuru var saslimt! Un rezumē mums visiem ir kopējs – gribas vēl un vēl.

Ir teiciens „trīs lietas labas lietas, bet ceturtā – no visas sirds”.

Minētais teiciens attiecas uz mūsu stāstu.

Jo ceturtā, kas lidoja – bija mamma. Un tieši viņa sagādāja vislielāko pārsteigumu mums visiem! Daži no viņu raksturojošajiem atslēgvārdiem būtu – bez bailēm..., ar sajūsmu... un ar „pilnu krūti” uz priekšu, nē, ... „uz augšu”!

Es pieļauju, ka tiem cilvēkiem, kuriem lielākais dzīves posms jau ir aiz muguras - tiek iedota īpaša spēja – vairāk par citiem novērtēt to, kas mums pieder...., kas mums ir dots.... Un tā ir skaidra apziņa, ka mums ir dota tikai viena dzīve. Citas mums nav. Mēs atkal varētu diskutēt un filozofēt par tēmu „reinkarnācija” un „iepriekšējās dzīves”, taču es vēlētos nobeigt stāstu, izejot no tikpat praktiska skatījuma, kā to uzsāku...

Līdz ar to – mūsu ģimenes stāsts beidzas ar atziņu: „Mums ir dota tikai viena dzīve... Citas mums nav.... Mēs to izdzīvojam līdz mielēm un izbaudām ikkatru mirkli – lai vai ko tā mums nes... Ja mēs priecājamies, tad darām to no visas sirds un bez bremzēm..., ja mums sāp – tad sāp līdz kaulam! Ja mums ir bail, tad līdz samaņas zudumam... :) Ja visu saliek kopā – gan prieku, gan bailes, tad nonākam pie Jums.... :)

Neizstāstāms PALDIES Pēterim, Dzintaram, Mārtiņam un visiem, kas pieder pie „ķertajiem” ADRENALĪNĀ par šo iespēju papildināt mūsu vienīgās dzīves ar neaizmirstamu, krāsainu un raibu pieredzi. Paldies Jums par „šķīvja porciju” no Jūsu pārzinātā „zupas katla”... , kurā ir kaut kas no mežonīgā..., no dziļi pirmatnējā... , no Lielā Skaistā... Kaut kas no dabas..., kaut kas no putna spārnu atvēziena radītās vēsmas uz sejas... , kaut kas no Dievišķā..., kaut kas no „ellišķīgā”..., kaut kas no pirmā seksa  ... un kaut kas no nāves bailēm..., kaut kas no bērnības... un sapņiem..., kripatiņa Laimes un dziļas, pamatīgas iekšējas brīvības ...”
Ai bailes, bailes...
Komentāri: 9
    Made by kalichava