Adrenalīnam -10! Jubilejas svinības uz urrā...
„10 gadus atpakaļ piedzima bērniņš! 10 gadus atpakaļ Latvijā nebija neviena, kas mūs trīs – paraplanierisma aizsācējus Latvijā - pamācītu viselementārākās lietās.
Ievadu sāku ar īsu citātu no svinīgās, kluba Adrenalīns vadītāja Mihaila Vavilova (vs Načaļņika vs Mišas), kluba 10 gadu jubilejas svinību oficiālās uzrunas (vairāk skat. video un foto reportāžā, kas taps vistuvākajā laikā). Bet uzruna bija vai pašās beigās!Pateicībā visiem klātesošajiem, un jo īpaši tiem, kas nevarēja ierasties uz svinībām, bet bija domās ar mums, tikko tapa šis īsais stāsts par sportiskā garā aizvadītajām svinībām. Bet nu visu pēc kārtas...
Saulaino dienu, kas nedaudz vēlāk izvērtās fantastiskā masveidīgā sniega virpuļošanā, sākām visi Ozolkalnā, kur jautrības sita augstu vilni. Viens pēc otra laidāmies pa troses ceļu piekarēs un metām rezerves izpletņus (vai vienkārši laidāmies). Jā, gluži vai rezerves izpletņu modes skate – krāsu un formu dažādība. Vēl citi pikojās, citi vizinājās ar ragaviņām un sniega dēļiem, citi vēla mazus sniegavīriņus un pētīdami apsprieda mākoņus – sezona tuvojas.
Pēc Ozolkalna viens pēc otra piloti, skolnieki un viņu atbalstītāji, ieradāmies viesu namā Laso (Paldies, Arti, par viesmīlību!). „Nezināju, ka mēs klubā visi esam tik sportiski!” – savā uzrunā teica Miša, kam sekoja smieklu šalts. Un ne velti. Svinību norises vietā, viens pēc otra iesaistījāmiem sportiskās aktivitātēs - galda hokejs, novuss, galda teniss, šaušana pa bundžām, Torņa celšana no koka klucīšiem, Dinamo hokeja spēles skatīšanās TV – katrs pēc savas patikšanas un noskaņas un n-tajās variācijās. Kādam tā bija pirmā spēle mūžā galda tenisā vai galda hokejā, kādam emociju pilna novusa spēle pēc 10 un pat vairāku gadu nekā nedarīšanas (t.i. nespēlēšanas), kādam prieks, ka var pavadīt laiku, mazliet pacīnoties „sporta arēnā” sporta veidā, kas ļoti patīk, bet kam ikdienā, diemžēl, neatliek laika, kādam pirmie mēģinājumi sadraudzēties ar paraplānu (sveicam kluba visjaunāko skolnieku – 14 gadīgo Danielu no Mazsalacas - mūsu pulkā!).
Nedaudz vēlāk arī ēdieni, dzērieni, dejas, iespaidīgā dzimšanas dienas torte (ai, kā Jums gribētos to nogaršot – gan vizuāli, gan saturiski, vienkārši baudījums pat kūku neēdājiem, ņamī – uz brokastīm varat vēl paspēt), oficiālās uzrunas un daudz, daudz sarunu, smieklu, jautrības un vienošanās ar Mišu, ka vistuvākajā laikā jāpieņem lēmums par pilotu un skolnieku sarūpētās dzimšanas dienas dāvanas (naudas izteiksmē) pašiem sev - jo mēs jau esam tie, kas klubu veido – vislietderīgāko ieguldījumu (tie, kas nepaspēja, bet joprojām vēlas pievienoties dāvanai, droši varat sazināties ar mani).
Brīdī, kad rakstu šīs rindas, ir 2 naktī un sports joprojām ir „Adrenalīnam 10” pasākuma moto: joprojām tiek sista pinponga bumbiņa un dzenātas novusa ripas, tiek saskaņoti plāni par rītdienas groundhandlinga pasākumu (vējiņš kā reiz ļoti pat piemērots), vēl citi kustina ķermeņa daļas (ā, pareizi būtu teikt – dejo)...
Vēl viens īss citāts no Mišas uzrunas: „Kad sākām veidot šo klubu, mana vienīgā vēlme bija izveidot klubu tādu, kur ikviens – dažādi pēc vecuma, dažādi pēc dzimuma, dažādi pēc finansiālā stāvokļa – sarunātos kā līdzīgs ar līdzīgu un justos kā sava veida ģimenē. Un man liekas... man liekas, ka man tas ir izdevies!” Labs darbs, kas padarīts! Viens cēliens ir noslēdzies un jauns ir atkal sācies – ar ikviena no mums vēl lielākiem mērķiem un vēl lielāku apņemšanos mērķus sasniegt.
Pārfrāzējot VVF u n Raini: „Mēs esam vareni! Mēs esam diženi! Mēs esam lieli tik, cik stipra mūsu griba!” Lai mums visiem izdodas piepildīt mūsu mazos un lielos sapņus un „Lai Adrenalīna 100 gadu jubileju svin mūsu mazbērni!” (no apsveikumu rindām)...
Tikko man bija „zibsnis” (tā es saucu savas pēkšņās, no nekurienes galvā ieskrējušās domas) – vislabāk man šajā kluba dzimšanas dienā patika tas, ka tā bija tikai desmitā!
Inese Šubēvica
2010. gada 14. marts
